Shelly -

07:37 pm

No vienas puses, man mazliet žēl, ka man nav pārāk daudz draugu. Un konstanti paliek aizvien mazāk. No vienas puses, man mazliet žēl, ka man nav tāda cilvēka, kurš man piederētu pilnībā. Ja, jā, tieši tik pieticīgi.
No otras puses, cilvēki mani neiedomājami nogurdina. Lai cik tas drausmīgi rupji neizklausītos, praktiski visām ciemošanām beidzamo mēnešu laikā manās acīs ir tikai viens briesmīgs mīnuss - tās visas liekas nesamērīgi garas, beigās es vienmēr sāku bļaut "kad mēs beidzot iesim mājās/kad jūs visi beidzot iesiet mājās". Man ne reizi nav gribējies, lai viss turpinātos ilgāk. Un pēc pāris stundām draudzīgā kompānijā esmu izpumpējusies kā balons, pat tad, ja patiesībā visu vakaru vienkārši esmu nosēdējusi uz dīvāna, Laikam tāpēc man patīk internets - kad tev visi apnīk, viņu vairs nav. Kmikš, un viss.
Tie, kas mani nenogurdina, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, es pieņemu. Tie, kas mani nekad nekad nenogurdina vispār ir saskaitāmi uz ļoti maza pirkstu daudzuma. Tas, protams, nenozīmē, ka es nevienu nemīlu. Ir cilvēki, kurus es mīlu pat ļoti, un ir stipri daudz tādu, kas man visumā patīk. Jā, tas varbūt ir dīvaini, ka tu esi ar mieru atdot par kādu dzīvību, bet nevari nodzivot ar viņu piecas stundas no vietas vienā telpā.
Un patiesībā jau tas ir loģiski. Nespēja izturēt cilvēkus visi ātri noved pie tā, ka viņi nespēj izturēt tevi.
Manī laikam tomēr ir šis tas no kaķa.