Shelly -

12:24 pm

Mēs nekad nešķirsimies. Es gribu to saprast, gribu zināt un atcerēties, un neapjukt. Es gribu atcerēties to vienmēr, ka, ja vien mēs vispār esam satikušies, tad šķiršanās ir tikai  ilūzija un šķitums. Un lai gan es nezinu neko daudz par fiziku, nezinu neko daudz par reālo laiku un telpu uz šīs planētas, man tomēr ir tāda stipra sajūta, ka, ja vien mēs vispār esam kaut reizi satikušies, ieraudzījuši viens otru, saskatījušies un pārmijuši kādus vārdus vai pieskārienus, ja mēs esam izstiepuši roku vai paspēruši soli, vienalga, turp vai atpakaļ, tad kādā laika un telpas dimensijā, kādā sastingušā, bet ne pagājušā mirklī, mēs vienmēr tādi paliksim, paliksim kopā. Un viss pārējais ir tikai variants, tikai samsara.
Un nav pat jāmeklē tik tālu - man šķiet, es vienmēr nesāšu viņus visus līdzi, visus tos, ko satiku, nēsāšu pie sirds vai aknām, zem ādas vai asinīs, savā raksturā un paradumos, bailēs un pārspīlētajās cerībās, kaut kādās šķietami muļķīgās un bezjēdzīgās domās un rīcībās, ko atkārtošu atkal un atkal. Nav nekāda "visi cilvēki ir tikai uz laiku" un "viss pāriet, nekas nav mūžīgs". Tas ir tā pat kā ar visām indēm, ko skaistos traukos un kastes pārdod veikalos - reibums pāriet, pat paģiras pāriet, bet viss ierakstās gēnos, uz saglabāšanos un pat vēl turpmākajām paaudzēm. Es tikai gribu nēsāt viņus viegli.
Viss ir vienreiz un uz visiem laikiem, un katra satikšanās ir absolūti neatgriezeniska. Par vēlu mukt. Par vēlu baidīties, par vēlu atvadīties, un audzēt bruņas tad, kad tā jau notikusi, tad jau ir smiekļīgi par vēlu. Bruņas palika mirkli pirms, iepriekšējā pagriezienā. Un šķiršanās nav.
Tā man gribētos ticēt.