Shelly -

11:14 am

Drausmīgas milzīgas bailes. Bailes no tā, ka nevar saprast, ko var darīt un ko nē, ko runāt un ko labāk noklusēt, un pieklājīgi pasmaidīt, kur vēl var, bet kur vairs nē, kur nekādā gadījumā nedrīkst, kur būs jānožēlo gan man, gan tam, kas klausās, gan vispār vispār vispār. Drausmīgas bailes no nespējas ieraudzīt, kur jā, kur nē, kur gaišs, kur tumšs, ja līdz šim ir bijis gan tā, gan šā, kalni un lejas, pagrabi un bēniņi. Vienkārši vienu brīdi es kaut kādā prāta aptumsumā aizžmiedzu acis un speru soli, tad vēl un vēl, jo pēc tam apstāties jau ir daudz grūtāk, un paiet kādi pieci soļi, kādi pieci bezgalīgi, nebeidzami, mūžu gari soļi, līdz es beidzot varu saprast, kas ir kas.  
Un bailes ir jo lielāks, jo kāda balss čukst - bet kritiens ir gandrīz neizbēgams, un - pavisam droši - neapturams. Atšķiras tikai soļu garums, rezultāts nemainās. Taisnība. Bet es nespēju palikt uz vietas.
Un milzīga, milzīga vientulība piecos soļos. Jo neviens cits jau manā vietā to neizbaidīsies.