Shelly -

10:05 pm

Tāda savāda, gandrīz aizmirsta sajūta. Sēdēt ar viņām kafejnīcā, dzert kafiju ar ledu, pīpot, ķiķināt, ķiķināt, smieties pilnā kaklā, ne par ko nerūpēties, justies skaistai un justies vienkārši labi, mētāt actiņas uz puišiem, runāt muļķības
(- Nez, vai tie tur, pie loga, ir pāris vai vienkārši draugi?
- Jā, droši vien vienkārši draugi, kas sēž kafejnīcā un baksta viens otram vēderā. Mēs ar tā varētu darīt.
- Neskaties vairs uz to pusi.
- Tas puisis labi izskatās
- Tas, pēc hobita?
- Bet tas izskatās tāds pavisam jauniņš, nez cik viņam gadu? Piecpadsmit, vai? Un viņam ir baltas zeķes, kas ir laba zīme. 
- Ko tik tu nepamani.
- Tikai briesmīgi nošļukušas.
- Nu, tad pieej pie viņa un saki - puisīt, cik tev gadu? Un tās zeķes tev - tik drausmīgi nošļukušas, drīkst, es sakārtošu?)
un atkal uzpīpot un paskandināt ar salmiņu vai karotīti pa kafijas krūzi, aiz loga tumsa un Doma laukuma egles uguntiņas silti mirdz, un ir vienkārši jāsmejas atkal.
Aizeju pirmā, viņas paliek, un ejot mājās, es izmetu pavisam lieku un nevajadzīgu loku pa Vecrīgu, sniegs šķīst zem kājām, un prieks, tīrs prieks.

Un tad tas ir prom, un tad ir tikai skumjas. Milzīgas un melnas, un tik dziļas.
Tajā visā ir kaut kas tik salds, pārejošs un tik neīsts, neīsts man. Kaut kas ir pazudis, pazudis pavisam, un nekad tā vairs nebūs. Ticība sev, vai, kur slēpjas tā atšķirība, un kur tā sakās, es lauzu galvu, un kāpēc piepeši pazuda mana spēja vienkārš būt, vienkārši būt egoistei, būt uzvarētājai, ticēt sev, ticēt, ka tie, kas dara mums ļaunu, ir pelnījuši sodu, ka labais vienmēr uzvarēs un ka labais galu galā būšu es, ka tie, kas mani nodod, to nožēlos, tie, kurus mīlu, mīlēs mani, ka mēs vienmēr būsim draugi un ka ka galu galā kāds lielāks un stprāks vienmēr atnāks un pažēlos, un izglābs, kur palika tā bezrūpība, kur palika tā sajūta? La igan ir muļķīg censties to aprakstīt, tā nepakļaujas vārdiem, izlokaš un pazūd.
Puisītim ir astoņpadsmit, un viņām ir pat mazāk. 
Un es atkal piepeši jūtos tik veca. Veca.