Shelly -

08:29 am

Dienasgramata ielicis burvīgu stāstu par vāverēm, kas Krievijā metušās lejā no koka un izķidājušas suni. Šis stāsts sit man pa nervu stīgām un atraisa manī visradošāko un zemiskāko, kas cilvēkā vien ir.
Es tīri skaidri varu iedomāties, ka nākamais gadījums, par ko ziņos ziņu aģentūras, masu mediji un dienasgramata, būs tāds, ka es nokodīšu un izķidāšu mūsu reklāmas konsultantu Juri. To pašu krietno kareivi Šveiku. To pašu, kas liek man domāt, ka lūrēšana aiz krūštura nav pats sliktākais, kas ar jaunu dāmu var notikt darbā - slepena lūrēšana manā datora monitorā ir daudz ļaunāka. To pašu, kas staigā apkārt pa biroju un bez brīdinājuma šāviena uzdod jautājumus stilā "cik svešvalodās tu vari pateikt "labrīt?" es jūtos izsmēlies" līdz tu pajautā, vai viņam patiešām nav ko darīt un kolēģe uzbļauj, lai nesēž pie nodaļas priekšnieces datora - viņai tas traki nepatīk.
Es jau gara acīm skaidri redzu, kā viņš slepus man pielavās no aizmugures, kā viņš to parasti dara, un sāk riet, es lūru uz viņu caur matiem (lasi: "zariem", kā vāvere) un tad  bez brīdinājuma lecu no krēsla un izķidāju viņu. Un kad es ko tādu iedomājos, pirmdiena uzreiz izskatās labāka.
Vai varbūt es varētu iegādāties tādus mazus, uztrauktus, izsalkušus dzīvnieciņus? Es iedomājos - Juris pielavās, atver muti, bet tad atveras arī durvis, un es ar karodziņiem kā lidlaukā norādu vāverēm virzienu uz svaigu gaļu. Vāveres metas viņam virsū un ļoti ātri viss ir beidzies, Jurim pat nebūtu pārāk jāmokās. Galu galā, viņš ir tāds paresns puisis, noteikti daudz labākas pusdienas un lielāka olbaltumvielu deva nekā čiekuri vai viens kaulains sievišķis ar karodziņiem.
Man tas pat varētu izdoties. Man un vāverēm.