Shelly -

11:46 pm

Viss kā teicienā "nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies". Tāpat ir ar sapampušām kājām. Mīlīgi patērzēju ar alicvein, iepirkos vakariņām, iesēdos tramvajā un dabūju tādu sirdslēkmi, ka gandrīz nosprāgu turpat sab.transp. Sēdēju un lūdzu Dievu - tikai ne tramvajā, tikai ne tramvajā, vai arī ļauj man nomirt uzreiz un uz vietas, vai arī ļauj man aizbraukt uz mājām un izsaukt ātros. Bet aiztenterēju uz māju, sadzēros korvalolus, izmērīju spiedienu un sirdsdarbību, kas dauzījās kā nolāpītajam trusim vai kolibri un sapratu, ka šoreiz laikam esmu izdzīvojusi.
Tagad sēžu ar žņaudzošu kamolu krūšu kurvja kreisajā pusē un atceros vienu sapni pirms pāris dienām. Pat ne sapni, bet vienu to tām jocīgajām fantāziju-vīzijām, kas slīd acu priekšā uz robežas starp miegu un nomodu, paņemot kaut ko no ikdienas un kaut ko zemapziņas aisberga  - un tajā naktī es skatījos, kā man ar melniem, asiem metāla instrumentiem izgriež milzīgu tukšu caurumu krūšukurvī un izņem sirdi - gabalu gaļas apmēram dūres lielumā.