Shelly -

bet, zini, par šito es bieži domāju
vai es kādreiz, kad būšu māte, būšu tik saprātīga, lai ļautu bērnam pašam izvēlēties, ko viņš grib, nevis piespiedīšu spēlēt vijoli, lai arī viņš gribēs džudo apmeklēt...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas tiešām ir sarežģīti.
No vienas puses - kā aņukā, ka pēc daudziem gadiem saprot, ka "vajadzēja tomēr klausīt mammu". Bet no otras - kā tā pati mamma var zināt, ko bērns patiesībā domā? Pat ja viņš pasaka visu, kaut kāda smalkjūtība, sapratne un nevēlēšanās aizvainot un patikt arī viņā ir.
Patiesība ir pa vidu un to laikam var atrast tikai ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Tāpat kā to darīja neandertālieši.
Un nav nekā jauna šajā pasaulē.. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas gan.
Man šķiet, ka triks ir atļaut visu, kas nav dzīvībai bīstams & peersonību degradējošs.

(Reply to this) (Parent)

Jā, tas ir traki, ja vecāki cenšas uzspiest bērniem kaut kādas savas neīstenotās fantāzijas. Bet no otras puses, man tomēr liekas, ka pārmērīga demokrātijas spēlēšana ne vienmēr atmaksājas. 3 gadu vecumā tu ne vienmēr redzi dzīvi kopumā, cēloņos, sekās un tendencēs ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Trīs gadu vecumā vēl nē. Tad ir jāmāca visu, ko var iemācīt.
Bet ir jāuztrāpa tas moments, kad bērnelim jau ir skaidrs, ko viņš grib... & tad neuzspiest savu Pareizo Viedokli.

(Reply to this) (Parent)

Zini, kamēr attiecīgā lieta nav izmēģināta, bērns nevar zināt, vai viņš to grib vai ne. Kā lai viņš to izvēlas? Manam bērnam, ļoti iespējams, būs pajāt uz slēpošanu, bet viņš vismaz to pratīs un nevarēs pārmest, ka vecāki nav iemācījuši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Taisnība jau tev ir.

(Reply to this) (Parent)

Un kā ar to, ka viņš var sākt gribēt tikai to, ko ir izbaudījis? M?

(Reply to this) (Parent)