Šodien ar Lauvu izbraucām pa kanālu ar ūdensvelosipēdu. Nebiju braukusi ar tādu gadus 20, jo pirmā pieredze savulaik izvērtās mēreni katastrofāla - braucām divatā ar Lauvas tēvu, un pirmo reizi dzīvē galīgi saplēsāmies. Labi, man visa tā riņķošana un pilnīgā nespēja noturēt jel kādu kursu patiesībā likās diezgan smieklīga, bet K. pilnīgi nopietni sadusmojās un apvainojās.
Toties ar Lauvu mums viss gāja kā smērēts. Vienojāmies, ka svira darbojas kā aste - tai jābūt pretēji virzienam, kurā vēlies doties, un saskanīgi elšot un svīstot izkuģojām kanālu visos virzienos. Un pat nepakļuvām zem kāda no kanāla kuģīšiem - kā iepriekšējā reizē, kad braucām ar kanoe.
Cerams, ka rītdien kājas nenokritīs no neierastās piepūles.