Sapnī mani vajāja slepkava, taču pats uztraucošākais likās nevis nāves briesmas un milzu vēlme izdzīvot vai nejaušu garāmgājēju un citu liecinieku nāves, pret tām es patiesībā biju gandrīz tikpat vienaldzīga kā ļaundaris, nekādas nožēlas vai līdzjūtības, tikai izglābties par katru cenu, bet gan brīdis, kad metos mukt, ielecu maniaka milzīgajā melnajā džipā, urā, atslēgas pat ir aizdedzē, un man izdevās uzsākt braukšanu nenoslāpstot (!!!). Par to gan es tik šausmīgi sapriecājos un sanervozējos, ka pamodos, un īsti aizmigt vairs nespēju.
Mani nopietni vajā personiskais reālisms, man jāsaka.
Tramvaju apstādina kontrole, kas lēnām tuvojas cauri pārpilnam vagonam. Darbojošās personas: Bezbiļetnieks, Bezbiļetnieka Sieva un Bezbiļetnieka Sievasmāte.
Bezbiļetnieks: Nu, tā. Ardievu, dāmas. Es kāpju ārā.
Sievasmāte: Nē, tā taču nevar! Samaksā sodu, un brauksim tālāk!
Bezbiļetnieks: Man nav skaidrās naudas. Kāpšu ārā, skaidrošos.
Sievasmāte: Nē, tā nevar! Kur tu tumsā un lietū? Mēs samaksāsim! Cik tas sods ir liels?
Sieva: Jā, cik liels?
Bezbiļetnieks: Pieci lati.
Sieva: Pieci lati?!? Tas ir šausmīgi daudz! Kāp ārā!
Sievasmāte: Nē, nē, jāsamaksā.
Brigās piecīti no maka izvilka Sieva, un Bezbiļetnieks ieguva kvīti uz Aināra Šlesera vārdu. Priekškars krīt, visi aizbrauc pretim mērķim.
Bet man sanāca lieli smiekli, ka Īstā Velnamāte reizēm tomēr ir nevis Sievasmāte, bet pati Sieva, kas ar aukstu sirdi reāli apsver iespēju izsēdināt vīru lietū un tumsā, lai mazliet ietaupītu, tā teikt - tikai mīļās ģimenes vārdā.
Un ja kāds vēl nav sapratis, šajā cibā nav un tuvākajā laikā noteikti nebūs nekādas virtuālās krāniņa staipīšanas stilā "a VIŅŠ MAN... " un "a ES VIŅAM", "a VIŅŠ MAN puķes" "a ES toties tik kruta...", " a ES...", "a MAN..", "a MAN atkal" un "VIŅŠ MAN aizvien...".
Ja tas ir vienīgais, kas padara par pozitīvu personu, es tāda neesmu un nebūšu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |