Shelly - September 1st, 2010

07:32 am

mazeltov bija uzdevusi labu jautājumu par jautājumiem, kas kaitina. Es uzreiz atzinos, ka mani kaitina visi jautājumi par to, kāpēc man joprojām nav tiesību. Un vēl nenormāli kaitina, ja es skrienu pa ielu, mēli izkārusi, no vienas briesmīgi svarīgām darīšanām uz citām, apkrāvusies kā ēzelis, kad man piezvana kāds labvēlīgs cilvēks jauki pačalot un laipni paprasa:
- Nu, tu jau tagad to vien dari, kā sapņo par to, cik labi būs jaunajā darbiņā, ja, darāma jau nekā nav?
(goda vārds, vakar tieši tā arī notika. Cilvēks, kas to pajautāja, ir ļoti jauks, bet pilnīgi noteikti no citas pasaules)
(protams, es apzinos, ka justies aizkaitinātai par kaut ko tādu ir pilnīgi iracionāli, totāli, bet tas nemaina manas emocijas).

(1 comment | Leave a comment)

03:18 pm

Pats krutākais iekš CSDD bij numuriņi (lai tiktu pie teorijas eksāmena, tu, cilvēks, stāvi trīs rindās, katrā saņemot pa numuriņam - pie trešā es jau vairs nespēju noticēt!), kase, kur man pieklājīgi pajautāja, vai es esmu dzimusi 63. gadā ("ir nu gan rokraksts jums uz apliecības!") un kāds džeks, kas ar pārējiem eksāmena gaidītājiem brīnījās, kapēc iepriekš izkritis.
- Vai tad vienvirziena ielā nav atļauts nogriezties pa kreisi? - viņš taujāja. - Stulbi.
Apkārtējie izskatījās izbrīnīti par šādu teoriju.
- Nu, tur bija tā vienvirziena ielas zīme - balta bulta uz zila fona, bet pēc atbildēm izrādījās, ka nevar nogriezties! - triumfēja enerģiskais jaunietis.
Apkārtējiem lēni atausa, ka būtu jāpajautā, vai vienvirziena ielas zīme puiša prāt ir kantaina vai apaļa, bet nevienam īsti nebija drosmes.
Man pamazām sāka likties, ka varbūt es stresoju par daudz.
Izbūros cauri savam testam vienpadsmit minūtēs pusstundas vietā, un atlikušās 19 intensīvi kožļāju nagus, līdz uz datora ekrāna parādījās paziņojums "esat izturējis eksāmenu. Jūsu pieļautās kļūdas: 0".
Viens milzu akmens no mana kakla nost, viens milzu maiss ārā no manām rokām un redzesloka.
Par maisiem, tas starp citu ir būtiski. Beidzot man vairs nevajadzēs vazāties pa pasauli ar to apdilušo Maximas maisu rokā (šorīt no rīta uzskrēju savam topošajam priekšniekam, visam tādam ļoti smalkam un iznesīgam, un piepeši galīgi nokaunējos. Beidzot iedomājos, ka varētu tak tās savas grāmatas, klades un lapiņas, ko visur nēsāju sev līdzi, sapakot arī kādā pieklājīgākā kulē...).

(17 comments | Leave a comment)

05:36 pm

Man vēl nekad tik daudz kolēģu nav teikuši:
- Vai, cik žēl, ka tu ej prom, mums ar tevi tā patika...
Cinisms gan atgādina, ka agrāk man nekad vienkārši nav bijis tik daudz kolēģu, jo līdz šim es pārsvarā strādāju mazos kolektīvos.
Man gan viņi arī patīk, really.

(Leave a comment)

10:32 pm

Divas ātras skrūves, mazas, gardas pankūciņas, pleds ar kaķīšiem un neliela, bet vīrišķīgi izturēta kompānija, un es piepeši es sajūtos pavisam maiga un harmoniska, un gandrīz murrājoša. Par spīti tam, ka atrados tikai divsimts metru attālumā no darba, no kura mežonīgi izsalkusi, melanholiska un sarkanacaina izgāju tikai pēc astoņiem vakarā
Bet kad mājupceļā pāri tirgum aizlidoja kaut kas, kas atgādina lidojošu stendu ar lampiņu, tiešām nav ne jausmas, kas tas bija, lidoja zemu un noslēpumaini, un nez kādēļ atgādina bērnības grāmatas par Mērijas Popinsas lidojošo karuseli, noskaņa kļuva pavisam brīnumaina.