Jā, un vēl pēdējās pāris dienas es klusībā ik pa laikam vāros sakarā ar jaunpacelto aktuāliju - abortiem. Un ja konkrēti, tad par to, kapēc Latvijā bērni vispār ir tikai sieviešu padarīšana. Jo tikai sievietēm, lūk, uzsākot dzimumdzīvi, esot jārēķinās ar iespējamo grūtniecību. Sievietei jāklausās nedzimušā bērna sirdspuksti. Sievietes nedrīkst aizpirst uz ārzemēm, un pamest bērnus. Sieviete nedrīkst apdzerties un pamest bērnu parkā. Sievietēm jādara tas un jādara šitas, sieviete to, un sieviete šito. Un cik šausmīgas ir tās sievietes, kas to visu nedara! Tieši viņas, un neviens cits, ir visu nelaimju cēlonis. Vīriešiem visā šajā procesā nekādas daļas nav, absolūti, tas ir skaidrs katram ezim
Ja es būtu citplanētietis, es pēc visas informācijas uzņemšanas gremdētos dziļās pārdomas par to, vai cilvēkiem bērni rodas dalīšanās ceļā, un dalīties spēj tikai mātītes, vai varbūt tomēr cilvēki vairojas ar divu sieviešu seksuāliem sakariem. Nevaru izlemt, kura versija liekas ticamāka. Droši vien dalīšanās, lai gan lesbiskā versija mani kā citplanētieti noteikti uzvelk vairāk.
Un turpinot tēmu uz nenopietnākas nots, atcerējos, kā ar savu Darba Labāko Otru Pusi fantazējām, ka žēl gan, ka sievietes nevar viena otru apaugļot - kādā dediju uzbrukuma kulminācijā mēs noteikti nospļautos par kautrību un īstu jūtu trūkumu, un to savstarpēji izdarītu, lai varētu iet dekrētā, un nebūtu vairs jātup tajā stulbajā darbā.
Jūs tagad aizgriezieties un aizspiediet ausis, esmu sākusi spiegt - turklāt skaļi un publiski - tad es vairs nevaru tik viegli apstāties:
( ... tālāk ... )
Tiešā priekšniecība:
- Es pasēdēšu pie tevis, manai istabas biedrenei šodien pūcīgs garastāvoklis.
Es, drūmi veroties papīros:
- Man arī pūcīgs garastāvoklis. Bet pasēdi.
Tā kā Dārgais svinēt savu apaļo jubileju atteicās, es uzvārīju bezgala šiku "zupu no cirvja kāta" un nosvinēju citu apaļu jubileju: šodien paliek trīs mēneši, kopš atkal skrienu. Līdz savam mērķim - bez sevišķas piepūles noskriet 5 kilometrus, nav svarīgi, cik ātri, bet galvenais, bez apstājas, un kā jau teicu, bez sevišķas piepūles - es joprojām neesmu tikusi, turklāt mans laiks ir praktiski iecementējies, un nemainās neko diži, bet man patīk pats process. Patiešām, manā dzīvē ir ļoti maz kaut kā tāda, kas man patiktu tik ļoti. Un lai gan vairumam mani sasniegumi droši vien liksies nesaprotami mazi, tikai es pati zinu, cik milzīgs ir progress, cik tālu esmu tikusi no tā cilvēka, kas desmit gadus neskrēja pat pakaļ trolejbusam un uz vienas kājas taisni nostāvēt nevarēja, jo krita apkārt, un kas tagad pieveic savus 3,3 kilometrus ar divām pauzēm un jūtas frišs kā tāds gurķis.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |