Šodien vīrs mani paveda. Paveda, jo viņš bija apņēmies braukt uz velo, savukārt man nelikās, ka divu minūšu brauciena dēļ smago braucamo ir vērts trīs minūtes stiept no trešā stāva. Tāpēc beigās mani veda uz bazgāžnieka. Secinājums - braukt uz bagāžnieka ir forši, romantiski, mīļi un briesmīgi. Briesmīgi - jo aiz vīra mugursomas es pilnīgi neko neredzu un man nav ne mazākās jausmas, kur likt kājas, lai neiebāztu tās kādās ritošajās daļās.
Paveda vīrs mani tieši līdz piemājas velospidētu veikalam/servisam Hawaii Express, kur ravena un affair staigāja starp riteņiem un kaisli strīdējās par to, kāds braucamais affair ir vajadzīgs. Es par to laiku devos izklaušināt servisa daļu, lai noskaidrotu, vai velosipēdam bez amortizatoriem (kā manējam vai ravenas) vispār var pielikt amortizatorsu. Braukt pa pilsētu, kur nevienmēr ir uzbrauktuves, bez amortizatoiriem ir "pain in the ass" vārda burtiskā nozīmē. Es brīnos, ka vēl neesmu iedzīvojusies smadzeņu trīcē. Vīrs apgalvoja, ka mierigi.
- Teorētiski var, - laiski man atbildēja apkalpojošais personāls. - Redziet, te ir amortizējošās dakšas. Ir tādas pa Ls 17, bet tās nav labas. Labas ir pa Ls 70. Vēl varētu būt vajadzīgs pārnesums - šitāds te, pa Ls 11, Varbūt vēl kādas mazās detaļas pa Ls 5.
- Paldies, - es maksimāli cienīgi teicu, un devos atpakaļ pie vīra. - Klau, mīļum, kādu riteni tu man ieteiktu? Tās amortizējošās dakšas ir tik dārgas, ka labāk derētu padomāt arī par jaunu rāmi, bremzēm un riepām komplektā.
Viens dāmu velosipēds man tiešam simpatizēja. Alumīnija rāmis - nevis velis, bet pūciņa! Pat es viņu varu pacelt vienā rokā, un stiept ne tikai trešajā, bet arī 30. stāvā! Ls 279. Tiesa, mani samulsināja bremzes - vismaz rokas bremžu braucamajam nebija vispār, vai tad jābremzē atkala ar kāju? Un vīrs apgalvoja, ka riepas esot briesmīgi šauras, tāpēc braucamais nebūšot stabils.
Tāpēc tagad man ir šādi jautājumi:
1) vai jaunu dakšu uzstādīšana tiešām ir tik dārga?
Un ja ir, tad:
1) vai sievietei, kas brauc pārsvarā tikai biksēs, ir jēga pirkt sieviešu velosipēdu?
2) kas ir labāk - rokas bremzes vai kājas?
3) (un galvenais) - kur man meklēt vieglu riteni ar jauku amortizāciju?
Kamēr mūsu draugi iepirkās, pabraukājos apkārt ar vīra braucamo - johaidī, man liekas, ka man piestāv milzīgi lieli riteņi. Pat tad, ja nokāpšana no tā man prasa visas baleta iemaņas!
Mans beidzamais muzikālais atklājums ir tāds izpildītājs kā Andy Steward. Vīrišķīgā balsī bez liekas vīterošanas viņš dzied skotu dziesmas - par kautrīgo Donaldu bez biksēm, dārgo viskiju un skotu kareivi, kas mirst tālumā no dzimtenes. Un kad viņš dzied, ir tāda sajūta, ka viņš smaida. Lai gan man jau no mazotnes ir mācīts, ka dziedot smaidīt nedrīkst, tas ir nepareizi, saspiežot balsi, ne pēc kā neizklausās, un tā. Bet par Andy liekas, ka viņš dziedot smaida, un es klausos un smaidu kopā ar viņu līdz ausīm.
Kas ir interesanti, man nav ne jausmas, kas tas Andy vispār ir. Man nav ne jausmas, kā viņš izskatās, cik viņam gadu, kādās skolās gājis, ko viņš ēd brokastīs, domā par politiku un ar ko guļ. Nezinu pat, vai viņš ir dzīvs vai miris. Es zinu tikai viņa balsi. Un man ne mazākās, ne niecīgākās vēlmes vēl jel ko uzzināt.
Pirms pāris dienām ar vīru gājām cauri Stacijas ēkai. Pretim mums nāca sieviete ar meitenīti un mazu sunīti - burvīgu, resnu kunkulīti.
- Vai, mīļum, - es teicu. - Paskaties, kāds jauks!
- Jā, - teica vīrs. - īsts rausītis.
Es ilgi smējos. Bet sunītis tiešām izskatījās pēc rausīša.
Kopš tā brīža manī pamazām perinās ideja par sunīti - Rausīti. Gribu. Ļoti gribu mazu, resnu Rausīti. Un vispār, Rausītis ir burvīgs vārds sunim, paklausieties, kā skan - "Rrrrrrrrrrrausiiit!" Un vīrs pat neiebilst.
Man jau patīk skotu terjeri, bet skotu terjeri maksā kādus Ls 250-300, un es maķenīt šaubos. Paskatījos Juglas dzivnieku patversmes lopiņus. Viņus līdz Rausītim jābaro un jābaro.
Vēl kādi ieteikumi?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |