Piedzīvoju civilizāciju sadursmi, mēģinot ieskaidrot lauku vecmāmiņai, kas ir veģetārisms un kā tāds vispār funkcionē (tas bija ļoti smieklīgi: -jā, bet ko tad tu ēd, ja neēd gaļu? -nu... kartupeļus, rīsus, griķus, sieru, olas, putras, visādus dārzeņus, augļus... - jā, labi, bet ko tad tu ēd?), izlasīju vienu cukursaldu lubeni, gulēju teltī, odi nekoda, izdzēru tik daudz alus, kā nekad pēdējos gados (un būtu dzērusi vēl, ja pārējie nebūtu aplūzuši), un vienā šausmīgā brīdi sapratu, ka izskatos akurāt pēc viena vīrieškārtas cibiņa (viņš ir ļoti jauks cilvēks, bet man vienkārši galīgi nepatīk, kā viņš izskatās. nemaz nerunājot par to, ka es vispār negribu izskatities pēc vīrieša - ne pēc jauka, ne pēc nejauka) (nekad vairs neiešu ārā no mājas nesakrāsojusies un neuztaisījusies).
Tagad gan - ātri atpakaļ pie darba.