Shelly -

10:09 pm

Šajā nedēļas nogalē ik pa brīdim turpinu iedomāties par vienu no klasesbiedrenēm, ko sestdien pēc desmit gadu pārtraukuma satiku. Tās ir tādas labas domas. Jo patiesībā jau viņa ir ārkārtīgi neparasta. Daži, iespējams, teiktu, ka viņa nav sievišķīga. Taču man liekas, ka viņas sievišķībai nav ne vainas - ja vien mēs nedomājam, ka katrs, kas ieģērbjas džinsās un botēs, uzreiz automātiski kļūst puicisks vai vīrišķīgs. Viņa vienkārši ir lādzīga - un ar "lādzīgs" es domāju to ļoti ļoti īpašo labsirdības, laipnības, līdzsvarotības, iejūtības un veselā saprāta apvienojumu, kas izpaužas pret visiem: gan pret sevi, gan pret jebkuru citu cilvēku, kas vien to klaji neizaicina. Lādzīgums vispār ir gandrīz vai izmirstoša parādība, tagad modē ir citas vērtības, bet sievietei tā vispār ir ārkārtīgi neparasta, praktiski unikāla īpašība. Man ir pat grūti iedomāties kādu citu sievieti, kuru kas tāds raksturotu.
(Es negribu, lai mani nepareizi saprastu, es tiešām ļoti mīlu sievietes, man viņas briesmīgi patīk un es domāju par viņām tikai to labāko un siltāko, bet lādzīgu sieviešu laikam gan ir galēji maz. Ir jauki zināt, ka arī tas tomēr ir iespējams.