Shelly -

09:09 pm

Reizēm man liekas, ka jūku prātā.
Turklāt es nekad neesmu romantizējusi šo stāvokli, pat ne tad, kad biju tāds visai literāri noskaņots pusaudzis, un tādi jau par trako māju un jukušā ģēnija statusu vien fantazierē. Nē, man vienmēr, vienmēr ir licies, ka prāta zaudēšana, lai gan baisa un sāpīga, reāli sāpīga, jo es nerunāju par visādiem "ak, man trīs dienas bija tāda depresija, TĀDA depresija", tad man gribas teikt "nevis depresija tev bija, dumā zoss, bet PMS trīs dienas", bet vēl vairāk nekā sāpīga un sagraujoša, tā patiesībā ir vienkārši nenormāli garlaicīga, muļķīga, neproduktīva un šauminoši banāla.