Es sev sāku atgādināt vienu savu klasesbiedreni nieka divdesmit gadus atpakaļ.
Toreiz mēs no skolas braucām uz Ķīpsalas baseinu mācīties peldēt. Parasti kūlāmies pa mazbērnu baseinu, bet reizēm trenere aizdzina mūs uz lielo.
Vairākas meitenes kategoriski atteicās kāpt dziļajā baseinā.
- Bet tu padomā! - Man teica viena no viņām. - Ja nu es noslīkstu, un trenere sāk mani bakstīt ar to štoku, un nobaksta man peldkostīmu? Tādu kaunu tak es nepārdzīvotu!
Jau ceturtajā klasē viņas loģika mani vienkārši paralizēja.
Taču šodien mēģināju paskaidrot kolēģei, ka nevaru piedalīties kāpelēšanā pa virvēm 11 metru augstumā, jo esmu pārāk smaga. Tas, kas mani drošinās, noteikti nodomās - ir nu gan šausmīga tauku pika. Nē, es nepiedalīšos. Es no kauna nomiršu, ja kāds mani nometīs zemē.
Šausmas un izbrīns manas kolēģes acīs noteikti bija ne mazāks kā man pašai kādreiz.