Nav ko dzīvot pagātnē!

Tā bieži saka, bet tajā pašā laikā saka, ka jāmācās no kļūdām, vai nu no savām, vai vēl labāk - no citu.

Nu bet kautkā nerīmējās kopā. Vienīgi, ja jēdzienu 'dzīvošana pagātnē' saprot kā emocionālu izpausmi.

Ai, pats nemaz vairs nezinu, ko gribēju pateik. :(

Šausmas!!! Izrādās, ka slavenā Šerloka Holmsa tik pat slavenā dedukcijas sistēma patiesībā ir indukcijas sistēma. Zūd ticamības moments viņa teiktajam. :)

Es te tā aizdomājos...

Cilvēkiem ir divu veidu apziņas. Viena ir apziņa, kā tāda; tā, ko mēs apzinamies, bet otra ir zemazpiņa, ko mēs neapzināmies. Vismaz apzināti neapzināmies. Viens no veidiem kā mēs neapzināti apzināmies zemapziņu ir sapņošana. Tas, ko mēs sapņojam ir mūsu zemapziņas auglis. Cik zinu, tad suņi arī sapņo. Tā kā sapņi ir zemapziņas produkts, tad jau suņiem laikam ir zemapziņa, bet ja ir zemapziņa, tad jābūt arī pretstatam - apziņai.

Ja es esmu pareizi izpratis vārda "apziņa" nozīmi, tad dzivniekiem tāda lieta it kā neesot. Bet man tomēr liekas, ka ir gan!

Nezinu, varbūt tas viss ir saistīts ar tiem sasodītajiem instiktiem...

Lapiņa, kur viens filosofijas profesors, salicis viegli saprotamā valodā dažādus tekstiņus par filosofijas tēmām. Pareizāk sakot, konspektus no paša lekcijām. Iesaku. ;)

Tā vien liekas, ka Latvijai atkal būs jākaujas ar krieviem.

Pārlapojot Ginesa rekordus internetā, uzskrēju apbrīnojamam faktam. Kaut kāds Eleftherios Argryopoulos (tāds nu viņam ir tas vārds, nemaz nemēģināšu latviskot) no Grieķijas 11 gadu laikā izstrādāja 520 dažādus pierādijumus Pitagora teorēmas patiesīgumam. Es pat vienu nezinu :).

Ja kaut ko ir grūti izprast, tad vajag uzzināt, kas tam ir pretpols, un izprast to. Izprotot pretpolu, iespējams, izpratīsi ar pirmo.

Viss, kas ir uz Pasaules, jau ir uzrakstīts, bet tas nekas. To visu var uzrakstīt vēlreiz, bet savādāk.

Pēc pieredzes varu teikt, ka patriotisma audzināšanā liela nozīme Latvijas vēstures izzināšanai. Kāpēc es saku to, ko visi tāpat jau zina ? Vienkārši tas ir mans pamatojums tam, ka es atbalsta ideju par atsevišķu mācību priekšmetu skolās, kurā māca tikai un vienīgi Latvijas vēsturi.

Nezināju, ka arī tik atšķirīgas un pilnīgi nesaistītas lietas var apzīmēt ar vienu jēdzienu. Izgriezums no Jumavas vārdnīcas (elektroniskās):

felācija federālisms [fellatio < lat. fellare ‘sūkt, zīst’]
1.vīrieša dzimumlocekļa kairināšana ar muti, lūpām, mēli.
2.politiska kustība dažās zemēs par federatīvu valsts iekārtu.

Laikam būšu pārlasījies nedaudz pa daudz. Biju nelaikā aizmidzies tikko un nepārtraukti sapņoju par dažādu mitoloģisku un filosifisku tekstu klasifikāciju. Bildi vispār neatceros; atceros tikai, ka "apzināti" domāju, kaut gan gulēju.

Tajā pašā grāmatiņā, ko pieminēju iepriekšējā topikā, izlasīju kaut ko tādu, kas man lika sirdej nodrebināties un aukstas skudriņas izjust.

"Divdesmit septiņas dienas kāds zīdainis, kurš bija piedzimis Sv. Vincenta slimnīcā Ņujorkā, šķita pilnīgi normāls: bērns raudāja, ēda un kustējās. Tikai pēc viņa nāves ārsti sekcijā atklāja, ka tam vispār nav bijis smadzeņu."

Diemžēl vairāk par šo gadijumu šajā grāmatā nekā nav. Kaut gan fakts izklausās apšaubāms un neticams, rakstnieks (Čārlzs Berlics - R.I.P) ir diezgan pazīstama personība un diez vai nodarbojas ar vienkāršu baumu izgudrošanu un tālāk izplatīšanu.

Bet ne ko jau nevar zināt, kādu labu laiciņu atpakaļ vienā no avīzēm bija atmaskojoša bilde, kurā kāds slavu ieguvis arheologs rīta agrumā (laikam) ar kājām, kamēr neviens neredz, iemīda izrakuma vietā dažādus mazus arheoloģiskos priekšmetiņus. Pēc tam gājis gulēt, un nākamajā rītā izlicies, ka atrod tos. Vareni izdomāts!

Lieliskas sentences cilvēkiem, kas netic vai negrib pieļaut tādu teoriju iespējamu pattiesīgumu, kā, piemēram, telepātija, nākotnes paredzēšana.
Izrautas no Čārlza Berlica "Neticami" ievada. Tie ir vēsturiski fakti.

- 1868. gadā avīzes apgalvoja, ka telefons ir tikai triks/viltība kā izkrāpt no cilvēkiem naudu.
- Saimons Ņukombs ar matemātisku aprēķinu pierādija, ka nekas, kas smagāks par gaisu, nevar lidot.
- Slavenas franču zinātnieks A. L. Lavuazjē apgalvoja, ka meteorīti neeksistē, jo debesīs taču neesot klinšu.
- Kad Parīzes Zinātņu akadēmijā tika izmēģināts pirmais gramafons, pastāvīgais valsts sekretārs pielēca kājās un sāka žņaugt zinātnieku, kurš veica demonstrējum, kliegdams, ka skaņa ir nekas cits kā demonstrētāja vēderrunāšana.
- Tāpat arī ceļošana zem ūdens (zemūdenēs, protams) un kosmosā kādreiz uzskatīja par nu nekādīgi neiespējamu lietu.

Attiecīgajos laikos cilvēki vēl nebija gatavi šādiem jauninājumiem, tāpēc arī tāda attieksme. Varbūt arī mūsdienās cilvēki nav gatavi, pietiekami attīstījušies, lai izprastu pašā sākumā minēto teoriju patiesīgumu?

Papildinājums:
Daudzi visas it kā paranormālās lietas noliedz, jo tie neatbilst prāta loģikai. Tāpat arī neatbilst fizikas likumiem, kuri ir visas pasaules uzbūves pamatā. Bet taču ir iespējams, ka arī paranormālās parādības ir dziļi balstītas uz kaut kādiem fizikāliem likumiem, bet tikai tie nav mums fiksējami un izmērami, vismaz pagaidām. Varbūt pēc gadu tūkstošiem cilvēki uz šīm parādībām lūkosies tāpat, kā mūsdienās mēs lūkojamies uz zibenšautrām un mākoņiem.

Hmm ja tā padomā, tad var nonākt pie secinājuma, ka kristietība nav nežēlīga, nežēlīgi ir cilvēki, kas seko šai ticībai. Tas nedaudz nomierina garu.

Ja Pasaule ir Dieva attēlojums, tad jāsaka, ka Dievs ir diezgan nelīdzsvarota persona.

Nemaz nezināju visiem zināmo faktu, ka viens no Red Hot Chilli Peppers dalībniekiem ir pēc izcelsmes mūsu kaimiņzemietis lietuvietis. Kaut gan, cik saprotu, pats viņs tur nav bijis, bet vismaz uzvārds gan ir saglabājies - Kiedis. Labi vismaz, ka nav Igaunis :).

Londonas karaliskajā klubā sarunājas divi angļu lordi.
- Vakar lēdijas Polimbukas pieņemšanā lēdijas vecaistēvs kļūdījās un noskūpstīja man roku.
- Un kas notika tālāk?
- Traģēdija. Iedzimtā takta izjūta man lika visu vakaru tēlot sievieti.

Kaut kad sen sen atpakaļ lasīju anekdoti par misteru Holmsu, un tur bija kaut kas par Bāskervilu suni, bet tolaik man nebija ne nojausmas, kas tas tāds ir. Tāpēc nolēmu, ka derēja izglītoties ar A. K. Doila literatūrā. Izvēlējos jau pieminēto "Bāskervilu suni", jo šis viraksts bija vispazīstamākais, ko varēju atrast savā mājas bibliotēkā.

Grāmata sākas ar to, ka pie mistera Šerloka Holmsa un doktora Vatsona ierodas kāds kungs vārdā Mortimers, ārsts. Šis kungs izstāsta par notikumiem kādā lauku muižā, kur nesen nedabiskā nāvē nomiris tās īpašnieks sers Čārlzs, kaut gan oficiālais nāves cēlonis ir vienkārša sirds apstāšānās. Bet vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka vainīgi ir tumsas spēki, kas iemiesojušās liela suņa izskatā un, spriežot pēc leģendas, ko doktors Mortimers izstāsta Holmsam un Vatsonam, vajā Bāskervilu dzimtu jau vairākus gadsimtus. Sarežģījumi sākas tad, kad Londonā ierodas sers Henrijs, tuvākais sera Čārlza radinieks, kurš manto Bāskervilu muižu un tās kapitālu. Pastāv pamatotas aizdomas, ka arī šo Bāskervilas dzimtas pārstāvi var piemeklēt iepriekšējo dzimtas locekļu liktenis. Un tā doktors Vatsons dodas līdzi seram Henrijam uz muižu, lai noskaidrotu mīklainās lietas apstākļus un par tiem informētu Šerloku Holmsu, kas paliek Londonā.

Notikumu ir daudz, tie nepārtraukti savā starpā mežģās, katrs grāmatā pieminētais sīkums, lai arī cik nesvarīgs tas izliktos, ir tāds kā ķieģelis lielā mājā, katrs sīkums ir svarīgs kopējā bildē. Aizraujošs kriminālromāns ar slaveno privātdetektīvu Šerloku Holmsu un viņa vēl slavenāko dedukcijas metodi. Brīžiem gan liekas, ka trūkst ierasto romānu izteiksmes līdzekļi, dabas ainavu un situāciju apraksti, emociju izteiksmes, bet to visu atsver interesantie notikumi. Vēl, kas ir interesanti, un, kas bieži nav jaunākos romānos, ir neparasti pieklājīgie dialogi. Interesanti lasīt, kad cilvēki savā starpā sarunājās kā īsti džentelmeņi. Kas vēl - romānā ir maz darbojošo cilvēku loks, kādi desmit vai piecpadsmit cilvēki. Tāpēc viegli orientēties darbojošo cilvēku vārdos, personībās.

Iesaku izlasīt, pēc tam jutīsies kā īsts detektīvs :).

PS. Nākamos aprakstus domāju rakstīt par Peru Gintu un Vilibaldu Drosmiņu. Gaidiet ;)

Ievēroju, ka cilvēkiem ir tāda tieksme iedomāties, ka viņiem kaut kas patīk, pievelk vai saista, kaut gan reāli tā nemaz nav. Ņemsim kaut vai par piemēru bēdīgi slavenos pokemonus, kuriem raksturīgi gan stilā, gan mūzikā izvēlēties tādas lietas, kuras viņi tikai iedomājas, ka viņiem tās patīk. Nav tā, ka it kā viņi apzināti tā darītu, lai tikai izpatiktu un tiktu klāt kādai konkrētai sabiedrības grupai, slānim, bet gan viņi tiešām ir iedomājušies, ka viņiem tas viss patīk un ir liela sirds lieta. Kaut gan pats indivīds jūt, ka ir nonācis lielās pretrunās ar sevi.

Nezinu kā ir patiesībā, bet tā domāju es.

Pirmāmkārtām jāpiemin, ka šodien tiek svinēti 100 gadi kopš brāļi Raiti pacēlās gaisā ar lidaparātu, kas nebija planieris. Tas tiek uzskatīts par pirmo lidojumu cilvēces vēsturē, kaut vai par to mēs īsti nevaram būt pārliecināti.

Ko parasti nozīmē tas, ka cilvēks saka "es sapņoju, ka reiz dzīvē .. " un tālāk seko kautkas, ko viņš gribētu sasniegt ?

Manuprāt tas nozīmē, ka cilvēks grib sasniegt kaut ko, obligāti jāpiemin, ka kaut ko pozitīvu, savā dzīvē.

Tagad es piesiešos vārdiem.

Palasījos par augstāk minētājiem svētkiem iekš tvnet.lv, un manu uzmanību piesaistīja šī rindkopa:

"Aviācijas sasniegumi un kosmiskās tehnoloģijās jau tuvākajā laikā var pārnest karus arī kosmosā. Brāļi Raiti par to pat nesapņoja."

Labais sapnis, ko censties īstenot, ne ? Raksta autors tā laikam domā.