Pusveiksmīgi paārstējies no bronhīta un vēl kautkā (diagnozē nevarēju salasīt) iekš to slimnīc', atgriežos dzīvē.. Pa pusei, jo mājās vēl nedēļa jāguļ.

Ko lai saka ? Ar to medicīnas sistēmu ir kā ir. Vispirms saka, ka plaušu karsonis, pēc tam, kad veikts rentgens, izrādās, ka bronhīts, un ka tik pat labi varēju mājā ārstēties, bet pēc tam izrādās, ka man tā zāļu deva, ko deva slimnīcā bija par mazu, tā kā mazam bērnam, un tāpēc man jāturpina ārstēties mājās. Un tādā garā.

PS. Tomēr lielākie cietēji šajā lietā ir mans dibens un skolas lietas.

PS2. Vismaz dabūju palasīt dažas grāmatiņas, kaut gan arī tās bija grūti lasīt, jo kaut kāds vecs večuks tev cītīgi cenšas izstāstīt kā ta' viņam mājās ar antenas vilkšanu gāja, un kā viņa kaimiņam Edvīnam 50-tajos gados melorācijas laikā grāvji rakās..

Pēdējās dienās tāds klusums, jo nācās izjust uz savas ādas pat 40,4 augstu temperatūru. Vai ku pretīgi.

Sāku domāt vai Dievs ir. Neko jau jēdzīgu neizdomāju, bet pie slēdziena, ka viņš ir ļauns un nemaz nemīl cilvēkus, nonācu ātri vien.

Gultas režīms līdz nedēļas beigām, viss jau būtu ok, ja tikai šitā nebūtu praktiski pēdējā nedēļa skolā, kad kaut ko vēl var izlabot. Tas jau vien pierāda, ka Dievs ir ļauns. Šitā ņem un liek man saslimt tieši pirms skolas beigām.

Kurš man var pateikt, kāpēc lielākajai daļai cilvēku ir noraidoša attieksme pret M. Kūles un R. Kūļa grāmatu "Filosofija" ?

Ir dzirdēts, ka šī grāmata ir vairāk izmantojama citām nozarēm, bet nevis, lai mācītos filosofijas priekšmetu.

Tikko iemācijos izveidot pollu un kā pirmo pollu (pieredzes iegūšanai) izveidošu tādu no kura nav nekāda īpašā jēga, bet ar kura palīdzību varēšu noskaidrot cik labrāt jūs piedalāties aptaujās. :)

Poll #1291
Open to: All, results viewable to: All

Nu kā tad ira ?

Man nāk lielais smiekls un dusma reizē. Par ko ? Par šo -

"Vai Tu uzskati, ka seko modes aktualitātēm? nē
Kāpēc Tevi tas interesē? neinteresē"

Ņemts no Talantu Fabrikas 2 dalībnieka Chupesa anketas. Nepievērsiet uzmanību tām atbildēm, tie jautājumi ir interesanti. Otrais jautājums it kā norāda, ka visi interesējas par modi un seko tai. Ok, zinu, ka tagad piesienos vārdiem, bet ar šo es gribēju pateikt, ka man riebjas, ka reklāmas, avīzes un jebkuri citi so called mēdiju produkti uzsver, ka viņu preces ir stilīgas, ka žurnāli (tieši tie tīņu un arī citi žurnāli) māca un norāda, kā būt stilīgam, un ja tu tam neseko, tad tu esi lūzers bez draugiem utt. Būt stilīgam un sekot modei nav nekas slikts, bet kaitina, ka šos vārdus "stilīgs", "modīgs" un citus vārdus ar attiecīgu nozīmi, lieto visur, kur vien var, lai tikai pārliecinātu auditoriju, ka ja tu nerespektēsi (respektīvi, attiecīgi nereaģēsi, piemēram, nepirksi attiecīgo lietu vai ko tādu) šo reklāmu, rakstu vai ko citu, tad tu būsi lūzers.

Viņiem laikam liekas, ka mēs dzīvojam, lai būtu stilīgi.

"Iesūc savā stilā" vai kautkā tā. Nu kur nu vēl stulbāk un banālāk ?

PS. Izvēlējos Chupesa anketu tāpēc, ka dzīvojam vienā pilsētā. Palielos :). Prieks, ka tika iekšā un dabūja pirmo vietu jau pirmajā koncertā. Viņš to bija pelnījis.

PS2. Neattiecas uz tēmu - liela dusma, ka vakarvakarā sāka kust sniegs, uztaisot dubļu jūras. Skaistums un tīrības sajūta, kas rodas ejot pa sniegu, nu ir pazudusi, un man būs jādodas uz skolu pa pretīgu netīri brūnu pilsētu. Sniedziņs tik smuks bija :(.

Tā kā jūs apgalvojat, ka visums ir bezgalīgs, vai arī tieši pretēji - tam ir beigas, bet aiz tā sākas lielais NEKAS, kurš manu prāt nevar būt NEKAS, jo mēs viņu apjaušam. Ja mēs viņu apjaušam tad tur ir KAUTKAS. Manuprāt, viss, kas tiek apjausts eksistē. Tātad tur nekas (cits nekas, ne lielas NEKAS) nebeidzas. Ja arī tur sākas tāda substance, ko cilvēki sauc par lielo NEKO (tas pats NEKAS tikai citā kulītē jeb formā), tad tas tomēr ir KAUTKAS jeb kautkas, kas eksistē un IR! Pēc tā it kā sanāk, ka visums ir bezgalīgs.

Izplūdu par tēmu, kas nemaz nebija paredzēta kā priorā tēma šam postam. Galvenais, ko gribēju pateikt, pamatojoties uz augstāk minētajiem spriedelējumiem, ir tas, ka es esmu visuma centrs. Un arī tu. Tīri fiziski.

"Tagad pamanu, ka Mārtiņa bikses ir zaļas. Līdz šim domāju, ka zilas. Es nevaru ciest krāsas, kuras nevar izprast. Tās ir iemesli nesaskaņām. Vieni teiks- zilas, otri- zaļas, un tai bridi pasaulē būs pa kilogramu naida gāzes vairāk. Mēs būsim gatavi karot ar atombumbām, lai tikai pierādītu taisnību. Pa to laiku, kamēr atdzimsim jaunai dzīvei, bikses sen būs sadalījušās."

Citāts iz Annas Veidemanes "VILKI" iekš' to zīnu vārdā SUBVERSION ( http://subversion.808.lv/ ). Iesaku paskatīt.

Es izdomāju kā rīkošos gadijumā, ja mani nepatiesi apsūdzēs kādā ļoti smagā noziegumā. Piemēram, sērijveida slepkavībās, valsts nodevībā vai noziegumos pret cilvēci. Pieņomot to, ka par šiem noziegumiem tajā laikā piespriedīs siltu vietiņu uz elektriskā krēsla. Kamēr man vilkss, un ilgi man vilkss, jo es pretošos, uz elektrisko krēslu, es pilnā rīklē bļaušu "Es neesmu vainīgs!", "Jūs esat notiesājuši nepareizo!" un tādā garā. Man ir pamatotas cerības, ka manus vārdus dzirdot cilvēki tiešām sāks šaubīties par to vai esmu vainīgs. Piemēram, prezidenta (vai šobrīdējā variantā - prezidentes) mazā meitiņa to varētu kaut kā nejauši dzirdēt, atklāt iekš sevis kādas paranormālas, ekstrasenses (tā bija jāraksta ?) spējas un sāks apgalvot, ka apsūdzētas, tas ir - es, patiešām ir nevainīgs.

Nu tā viņs ir ieplānots! Iespēja palikt dzīvam - 50%. Nu tā kā tajā anekdotē par dinozauriem: vai nu jā vai nē.

Varbūt šis plāns ir tāds pagļēvs. It kā pēc visiem noteikumiem man savu pēdējos stundiņu vajadzētu sagaidīt ar nopietnu sejas izteiksmi tā kā tas parasti ir filmās, bet diezvai tā tas ir dzīvē. Un starp citu, galvenais ir, ka palikšu dzīvs. Vienīgi nebūs pēc budisma standartiem, kur kā zinām, teikts ir, ka galvenais ir ceļš, nevis mērķis. Bet nu to jau mēs visi piecietīsim ;).

Padaulē ir tik daudz brīnišķīgu, nesavtīguma un mīlestības pielieti cilvēki, tikai žēl, ka nevienu nepazīstu.

Izdomāju, ka paņemšu tādu garīgo pauzi, kaut kā nevedās ar to pendelēšanos apkārt. Laikam jau skola vainīga, vai arī negulētās naktis.

To, kas ir patiesa laime, mēs saprotam tikai tad, kad viņas ir prom. Garšīgs paēdiens un silta vanna nav patiesa laime.

- Atā mammu!
- Uz kurieni ta tu ?
- Emmm.. Pie Kristapa.
- Kāda vēl Kristapa ?! Atstāj viņa mājas telefona nummuru, gadijumā ja tu nepārodies laikā mājās!
- Viņam nav mājas telefona.
- Kā nav ? Tas taču nav normāli. Tad varbūt viņam nav arī pašu māju ?

Aptuveni (tiešām tikai aptuveni) šāda ir LTK radioreklāma, kura, ja man nebūtu parastais telefons mājas, liktu justies kā pilnīgam neveiksminiekam un bomzim. Bet nu tas tā. Vispār jau reklāma normāla un iespējams, ka arī iedarbīga. Nu ja! Kurš tad gribētu būt bomzis un neveiksminieks.. ;)

Tikai tikko ieveeroju, ka man mājā pulksteņi apjukuši.
Viesistabā rāda 01:50, koridorī 12:05, mobīlajā 01:25. Nav, nav kautkas kārtībā.

PS. Plus vēl tam - es tieši šobrīd skatos "Back to the future: part 3". Tipa par laika mašīnu. :)

Pašnāvību netaisīšu tikai tāpec, ka pēc tam nevarēšu uzzināt, ko cilvēki par mani runā.

Manuprāt amerikāņus lielākā daļa sauc par iediotiem un neveiksminiekiem nepamatoti. Jo paši jau mēs, kas saucam viņus par resnajām amerikāņu cūkām, arī ejam uz to lai viņiem līdzinātos. Un ne jau tāpēc, ka mums spiež vai kā, bet tāpēc, ka visā visumā mēs paši pieņemam šo dzīvesveidu, amerikānisko dzīvesveidu. Nu varbūt jau arī viņi ir resnas amerikāņu cūkas, bet mēs jau neesam labāki, ka mums būtu dotas tiesības tā izteikties.

Par resnām amerikāņu cūkām cilvēki paliek tāpēc, ka tiem ir vārda un rīcības brīvība. Bet tas ir tas, ko mēs gribam. Un ja mēs gribam vārda un rīcības brīvību, tad nav ko gausties, ka mēs lēnām transformējamies jau pieminētajā cilvēces pasugā - resnajās amerikāņu cūkās.

Bet karu vienalga es neatbalstu!

Jauns televīzors arī var dot iedvesmu dzīvošanai!

Man skauž, ka Vonnegūtam ir tik laba iztēle!

Iedomājaties: Izdomāta personība Kilgors Trauts (zinātniskās fantastikas žanra autors, klaidonis, kurš savus stāstus parasti risināja uz citām planētām. Šīs tēls, starp citu, pēc manām zināšānām, parādas vairāk vai mazāk katrā Kurta romānā) raksta stāstu par psihologu tepat zemes virsū, kurš pacientiem liek stāstīt par visvisādām muļķībām un lietām, kas ir saistītas ar slavenību dzīvi, bet ne ar paša pacienta. Ja pacients pasaka kautko par sevi. Piemēram, piemin vārdus "es", "man", "mani", "sevi", tad ārsts satrakojas, lec ārā no krēsla un kratīdamiem bļauj, ka nevienam neinteresē, ko domā pacients, kā viņš jūtās utt.

PS. Atklāju, kā var lasīt grāmatu un neaizmigt. Kādreiz man katra vakara scenārijs bija tāds:
- guļu gultā uz muguras galvu atstutējis uz spilvenu čupas un lasu grāmatu,
- pēctam apgriežos uz sāniem un lasu grāmatu,
- 10, ilgākais 20 minūtes pēc tam jau es aizmiegu, lai arī cik grāmata būtu interesanta.

Tāpēc vajag izlaist to momentu, kur apgriežas uz sāniem. Tad miegs nenāks. Un būs jautri.

Esmu ietrenējies automātiski pamanīt brīdi, kurā es griežos uz sāniem, un pārtraukt to darīt :).

PS2. Kā jau zinātāji varbūt saprata, tad šobrīd lasu Vonnegūta "Laikatrīci".

Sākšu ar to, ka pateikšu to maģisko vārdiņu, ko vienmēr piebilstu, kad stāstu savas domas - "MANUPRĀT". Kad lasi tekstu, katra jauna teikuma priekšā atceries šo vienkāršo vārdiņu. Piemēram tekstu "Tas ir galīgi garām. Tad jau labāk to. Šitas vispār sūkā!." tev prātiņā vajadzētu interpretēt kā "VIŅAPRĀT tas ir galīgi garām. VIŅAPRĀT tad jau labāk to. VIŅAPRĀT šitas vispār sūkā!" Vārds "VIŅAPRĀT", jo tekstu lasīsi tu, bet domas ir manas, tās nav tavas, un es esmu neesmu tu, es esmu kautkur citur - viņa galā. No tavas puses es esmu viņs, tāpēc arī "VIŅAPRĀT". No manas puses protams es domašu "MANUPRĀT"

Nu tad kāpēc gan cilvēkam būtu vajadzīgs raktīt dienasgrāmatu, kura būtu pieejama lasīšanai jebkuram cilvēkam ? Kāpēc jātērē laiks un līdzēkļi, lai patstāvīgi veiktu ierakstus dienasgrāmatā ? Kāpēc vispār cilvēkam jāraksta kautkāda veida dienasgrāmata ? Kāpēc vispār vajadzīga dienasgrāmata ? Tā es varētu izplūst kā Amazones upe uzdodot aizvien vairāk un vairāk šādus jautājumus, bet nu pietiks. Jāķeras, tā teikt, vērsim pie ragiem.

Sāksim ar to, ka cilvēks visu, visu, visu dara egoistisku iemeslu dēļ. Apzināti vai neapzināti, bet dara. Es tam ticu. Un tā tam būt. Piemēram, labdarībai mēs ziedojumam, lai nomierinātu savu uztraukumu par kādu sasāpējušu problēmu, vai cilvēku, kas nonācis problēmās. Rezultātā mēs palīdzam gan sev, gan citiem, respektīvi tiem, kam ziedojām. Egoistiskās vajadzības apmierinātas. Un tā tas ir visur. Visu, ko daram, domājam ir egoisms. Pat zem viscēlākajiem darbiem vienmēr slēpjas kāds iemesls, kāpec tas tiek darīts, un iemesls ir apmierināt kādu savu vajadzību. Piemēram, izsusinātu žēluma sajūtu, vēlme iegūt filantropa slavu utt. Viss, ko darām, tiek darīts, lai mums pašiem būtu labāk. Bieži, lai apmierinātu savas vajadzības, mums jādara labas un nesavtīgas lietas citiem. Tas ir egoisms, tiesa, pozitīvs egoisms.

Tātad cilvēki raksta dienasgrāmatas, lai apmierinātu kādu savu vajadzību. Kādas šīs vajadzības varētu būt ?

Vēlme pašapliecināties ; vēlme informēt citus, ko arī realizē ; vēlme izgāst dusmas ; vēlme paziņot par to, kas notiek ar viņa dzīvē, kaimiņu dārzā un pasaulē vispār

Bet galvenais iemesls ir tāpēc, lai citi cilvēki tās lasītu un kaut kādā veidā reaģētu. Vai nu skaļi protestējot vai piekrītot, vai arī vispār neko nesakot.

Tāpēc es arī neticu, ka cilvēki saka : "Es to rakstu sev. Un man po, ko cilvēki par to domā." . Ja priekš sevis, tad to var darīt mājās uz tapetēm, kur tev neviens tās neredzēs un savas domas neizteiks. Bet līdz ko tu domas sāc izteikt publiski, tas nozīmē, ka tu gaidi kādu pretreakciju. Tātad tev interesē.

Labi, zinu, ka īsit neko tā arī neatbildēju, bet dažas domas izteicu.

Iespējas:
K. Vonneguts "Laikatrīce",
K. Vonneguts "Ietupinātais",
S. Dalī "Ģēnija dienasgrāmata",
Viena grāmatiņa par filosofijas pamatiem :).

Ko jūs ieteiktu no šiem ?

Mans skaistais dienas plāns: mājas, skola, rotaļlietu veikals, grāmatnīca, mājas, un visbeidzot kaut kur, kur var atlikt miesas un nedaudz uzlādēties nākamai nedēļai.

Have a nice day