Rīt es dodos uz grāmatnīcu, kur es varēšu izvēlēties kādu grāmatu, un mana mīļā māsiņa to man nopirks. Sakarā ar tuvojošos jubileju.

Es esmu Vonneguta cienītājs. Ja kāds šo Dieva pamesto vietu apmeklē un lasa šo rindiņu, tad, lūdzu, iesakiet kautko no ši stila !

Kā sauc jaunāko Vonneguta grāmatu, kas nopērkama latviski ? Nebija kautkas ar "trīcēm" saistīts ?

Tā tā .. Piebeidzu to grāmatiņu. Jāsaka, ka Remarks nelika man vilties. Iepriekš biju lasījis viņa "Trīs draugus", kas bija saistošs un interesants darbs, un lika man reizēm notirpināties un pat gandrīz apraudāties. Ja būtu laidis jūtām vaļu :), tad varbūt arī kāda asariņa būtu notecējusi.

Neizplūdīšu lielās pārdomās, jo šobrīd esmu pārāk noguris, lai kautko īpaši rakstītu. Lasot "Rietumu frontē bez pārmaiņām" dabūju izjust bagātīgu emociju buķeti - no naida, dusmām līdz smaidam un priekam, no žēluma līdz kautkāda veida lepnumam, bedām, pārdzīvojumiem, pretīgumam utt. Pat nevaru aprakstīt tos emocionālos momentus, kad izjutu mazas, aukstas skudriņas skrienam pa ķermeni. Un nu tas viss, respektīvi visa grāmata, ir uzkurinājis manī naidu uz karu. Uz pilnīgu bezjēdzīgo lietu, kas izputina tukstošiem un miljoniem cilvēku dzīves. Gan fiziski izdzēšot tos no pasaules, gan garīgi, izpostot dvēseli, cilvēka psihi.

Kautkādu dažu indivīdu nesaskaņu dēļ, kuriem ir paveicies ar to, ka ir ieguvuši kautkādā veidā varu, sākas kari. Un protams cīņa jau notiek starp tautām nevis šiem indivīdiem. Kā man patika ideja, kas tika izteikta grāmatā - vajag visiem tiem valdniekiem, prezidentiem, ministriem un citiem ierēdnīšiem iedot rungas, iedzīt arēnā un tad lai jau viņi paši tur izvillojas par savu taisnību.

PS. Nedaudz beigas sabojāja tas, ka mana literatūras skolotāja jau bija paspējusi nolasīt visai klasei pēdējo sadaļu, arī man :(. Tākā es zināju ar ko romāns beidzas.

"Mēs redzam vēl dzīvus biedrus, kam nošķelta puse galvas, redzam skrejošus kareivjus, kam norautas abas pēdas un kas aizklumburo līdz tuvējai bedrei uz sašķaidīto kāju stumbeņiem, no kuriem rēgojās kaulu drumslas; kāds jefreitors norāpojis uz rokām divus kilometrus, vilkdams līdzi ceļgalos cauršautās kājas; kāds cits ierodas pārsiešanas punktā, piespiedis vēderam rokas, lai neizveltos zarnas; mēs redzam kareivjus, kam nav mutes, nav apakšžokļa, nav sejas; mēs atrodam ievainoto, kurš, lai nenoasiņotu, veselas divas stundas turējis rokas artēriju iekniebtu zobos, - aust diena, satumst nakts, kauc granātas, dzīve ir galā."

Nu ko, vēl aizvien atbalstat karu, pat ja tas ir cēlu mērķu labā?

Drauga iespaidā izdomāju, ka jāpalasa Imants Ziedonis. Konkrētāk, "Epifānijas".

Arlabunakti.. dodos literatūras apjausmas meklējumos :)

Nāve atnāks, paņems
Neatdos
Asaras neatmaksās
Melno krāsu naizkrāsos

Paņems visu, pat suni tavu,
Paņems visu, tik ne tevi,
Jo īstais mērķis būsi tai tu

Tu, kurš Nāves baidās,
Nebaidoties zemē gulties.

Tu, kurš Nāves īstais mērķis,
Pats to nejutīsi,
Jutīsi tik to kā spiež
Tā uz krūtīm tavām,
Kamēr tuvie tavi lēnām mirs.

Iepriekšējā naktī gulēju tikai divapus stundas. Un iepriekšējā arī. Tas laikam izskaidro to, ka šorīt pieceļoties sajūta bija tāda, ka vēl sapņoju, bet tajā pašā laikā zināju, ka esmu nomodā. Likās, ka man ir dalītās personības, kas aktivizējušās abas vienlaicīgi, turklāt vēl starp abām bija tāda kā laika starpība. Jutu, ka viena no tām dzīvo ~10 min iepriekš.

Pats nesaprotu, bet tā nu es to visu izjutu.

Varbūt tomēr ne. Apzināšanās, ka neko nezinu, tikai palīdzēs uzzināt vairāk.

Tādā gadijumā - Labāk nodzīvot mūžu, zinot, ka esmu stulbs, nevis domājot, ka esmu gudrs.

Bet kāda vaina dzīvot stulbam, ja pats domā, ka esi gudrs ? Nekāda, bet, manuprāt, var parādīties šiziskas sajūtas.

Labāk nodzīvot mūžu, domājot, ka esmu gudrs, nekā zinot, ka esmu stulbs.

Profesionāli izpildīts HC ir kā balets. Nav jāsaprot, ko vokāls dzied, lai interpretētu dziesmu. Protams, klausītāja versija var atšķirties no vokālista versijas, bet vai tad visi cilvēki baletu interpretē tāpat kā tās autors ?

Gribēju rakstīt par vienu grāmatu un tās iespaidu uz mani - negatīvo iespaidu uz manu domāšānu, bet rakstot pirmo sāpju pilno teikumu tomēr pārdomāju. Laikam, jau tomēr šaubas ir tikai ceļš uz šīs grāmatas saprašanu. Jau ar pirmajām lapaspusēm tā sāka ietekmēt manu domāšanu un spriestspēju. Teikšu, ka pozitīvi. Bet pārāk lielas informācijas apjoma uzņemšanas dēļ pārāk īsā laika posmā un nesagatavotības dēļ, sāka "sāpēt galva". Tā es nolēmu vispirms iegūt "pirmzināšanas", kas palīdzētu labāk izprast šo grāmatu, kurai, kā jau teicu, nosaukumu neteikšu. Jo jūs jau teiksiet, ka grāmata - sviests, un, ka es - nejēga. ;)

Šodien kreatīvs garīgais :)

PS. Šobrīd lasu vienu citu grāmatiņu. Tā ir par Rasputina un viņa sievietēm, saucas "Svētais velns". Baigi lēni lasu.

Neko īpašu par šo grāmatiņu nepateikšu, jo neesmu to vēl pabeidzis lasīt, bet viena lieta tomēr laužas ārpus mana dzerokļa - grāmata ir dokumentāliska jeb biogrāfiska vai kautkāda tāda, bet tekstā ir iepīti tik daudz cilvēku personīgo emociju un jūtu attainojumi, ka pilnīgi jāšaubās kā tā laika hronisti to visu varēja zināt. Protams, iespējams, ka visi šie cilvēki ir rakstījuši savas dienasgrāmatas (reālas nevis kā šī ;), emociju un pārdzīvojumu grāmatas. Iespējams arī tas, ka tās nonākušas publiskā izķidāšanā.

Grāmatā ir pieminētas tikai divas dienasgrāmatas, no kurienes gūta liela daļa informācijas - asiņainā Nikolaja un viņa carienes dienasgrāmatas.

Bet es jau tāds pavirš gadījies :), tākā kā jau ierasts, kaut ko būšu palaidis garām vai arī sapratis tā kā nevajag. Bet nu vienalga esmu pārliecināts, ka liela daļa tekstu tur ir balstītas vairāk vai mazāk uz baumām. Autors jau it kā pats to arī nenoliedz, bet tomēr ievadā paspēja apgalvot, ka šī ir viena no reālistiskākajām grāmatām par Rasputinu. Pārējās esot nepatiesas vai arī puspatiesas - Rasputins attēlots savādākā gaismā, piepušķotā vai tieši pretēji - nomelnotā, nekā tas pattiesībā ir.

Paldies par uzmanību

Jāsteidz sadarīt visādas lietas, lai diena nebūtu pa velti nogulēta. Tā sanāca, ka tikko tikai piecēlos un nedaudz apjuku, ka tumš ārā. Sajūta tāda, it kā būtu nogulējis visu nakti + visu nākamo dienu, un piecēlies nākamājā naktī.

Es sēžu
nejūtu kāju
cik pretīgi,
bet tomēr forši

es uzmetu
tai skatienu,
lineālu,
bet tā man neatbild.

Pataustu.
Cik forsha sajūta
nejust sevi.
Aizmirst sevi.

Izdomāju, ka vajadzētu tādu speciālu blociņu, kur varētu pierakstīt pilnīgi visas atziņas, gudrības utt, kuras man ir svarīgas (un kurām es ticu), neatkarīgi no tā vai pats tās esmu kautkādā veidā sagrābstijis savā prātiņā, vai arī izlasījis, dzirdējis kaut kur un atzinis par labu esām.

Tad es to blociņu katru dienu nēsātu sev līdzi un ik pa laikam pārlasītu un, protams, papildinātu. Vēlāk, ja atziņas būtu sakrājušās pieklājīgā daudzumā, tad ķertos pie to kategorizācijas. Izveidotu visvisādas sadaļas kā, piemēram, "dzīve vispārīgā skatījumā", "mīlestība", "draudzība" utt.

Rezultātā man būtu grāmata, kur ieskatīties visos dzīves mezglos, līkumos, pagriezienos, bedrēs, kāpumos, sarežģījumos, kritumos un tā aizvien tālāk.

Bet, kad es sasniegtu 50 gadu vecumu (varbūt mazāk, varbūt vairāk - atkarībā no mana radošajām spējām papildināt dzīves ceļvedi) un blociņu jau būtu nomainījušas neskaitāmas klades, es visu apkopotu, rediģētu, un izdotu GRĀMATU. Biezu, biezu grāmatu ar 800 lapām, kuras no augšas līdz apakšai būtu piebirdinātas ar dažnedažādām atziņām, gudrībām, dzīves skatījumiem un daudz, daudz ko citu.

Visi manu grāmatu pirktu un es kļūtu neizsakāmi bagāts.

Un visiem būtu labi, jo visi pirktu manu grāmatu, iemācītos kā pareizi dzīvot. Es arī savas dzīves ceļā, kura laikā vācu ierakstiņus topošajam bestselleram, būtu kļuvis laimīgs un mācētu pareizi dzīvot. Pluss vēl būtu sev nodrošinājis sevi vecumdienām. Tā teikt, divi zaķi ar vienu šāvienu.

Morāle tam visam: ne viss, kas, neiedziļinoties domā, izklausās viegli, tāds arī ir. Ak Dievs, kā man patīk meklēt morāles :)

Lai jums jauks naktsmiers

Jūtos vienkārši labi. Patīkama grīda zem kājām - mīksta. Vēl no rīta bija nepatīkama tukšuma sajūta, skolā uzrakstīju divas ieskaites, un nezin nezin kāpēc sāku justies labi.. Laikam jau tāpēc, ka beidzot spēju noformulēt sakarīgus prātojumus par vajadzīgo tēmu.

Tiešām jūtos labi! :)

Mmm.. kautkas grib izlausties no manis un teikt vēl kaut ko, bet es pats pret savu gribu to turu iekšā. cik nelāgi

Ja kāds (piem. Tilde.. Kāpēc laust tradīcijas?) izveidotu tūli/programmu, kurā var iekopēt tekstu angliski, krieviski vai vāciski, un vajadzības gadijumā, uzbraucot ar peli uz nezināmā vārda, automātiski parādītos mazs smuks dzeltens ballontipa tekstlodziņs, kurā būtu attiecīgā vārda iespējamie tulkojumi.

Man personīgi nav ērti kopēt vai pārrakstīt tulkojamo vārdu Tildes Datorvārdnīcā. Ctrl-T arī nekad tā īsti negrib strādāt.

Pluss, to vēl varētu aplipināt ar vēl visādām iespējām, bet šobrīd kautkā neskrienas nekas galvā :)

Ļoti bieži saskatu vizuālu līdzību starp ļoti dažādiem cilvēkiem. It kā jau nekas, bet iepriekš tā nebija. Un - bladāc! - vienā dienā sākas maratons, kura laikā, gandrīz katru dienu saskatu līdzības starp dažnedažādiem cilvēkiem.. arvien trakāk un trakāk.

brrrr

iedomājos, ka saasināšānas, šai man visnotaļ nepierastai lietai, notiek tāpēc, ka pats nepārtraukti domāju un prātā pārcilāju redzētās sejas, lai analizētu tās. Līdz ar to neapzināti aizvien vairāk un vairāk meklēju citas jaunas sejas, kuras salīdzīnāt.

oki.. atgriežos iekš Soprano ;)

Es valdu pār pasauli,
Jo pasaule pieder man.
Prāts ir mana pasaule,
Emocijas ir mana pasaule.
Tas viss pieder man.
Es pār tām valdu -
Es valdu pār pasauli!

Kāda laime, ka pabeidzu veidot savu blogu tieši uzreiz ar Šindlera saraksta noskatīšanos.. Būs vismaz tēma pirmajam poustam ..

Neredzēju pirmo pustundu filmai. Man tā likās nedaudz pārspīlēta, tieši runājot par pašu Šindleru.. Nu kur var būt pasaulē tika pašaizliedzīgs (īstais vārds?) cilvēks?? Lai nu kā, bet filmas beigās, kad viņs atvadījās no "saviem ebrejiem" man viss pēkšņi tapa skaidrs.. Pat nezinu, kas īsti, bet manas domas par šo personāžu mainījās.. likās, ka saprotu viņu..

Vienkārši pasakaini, kad, skatoties filmu, no emocionāla sakāpinājuma skrien skudriņas pār visu ķermeni.. sajūta tāda, it kā būtu sapratis visas pasaules patiesības vai kaut kā tā.

PS. Laikam būs jāizlasa grāmata arī

tests