Pagājušajā nedēļā saņēmu interesantu piedāvājumu no kādas Vācijas universitātes ar stažēšanās piedāvājumu.. tomēr man vienmēr bijusi skeptiska attieksme pret šo valsti. Viss sadalīts 4 moduļos un tēmu iespējas tiešām plašas, kaut gan ne 100% mans lauciņš. Pārrunājot ar vadītāju, man radās lielāka pārliecība izmēģināt spēkus, tāpēc aizrakstīju, vaicājot pēc pieteikšanās noteikumiem. Zināju, ka šī valsts ir birokrātiska, bet, ka tik ļoti ... vai tiešām ir tiesiski pieprasīt notariāli apstiprinātu, tulkotu šī brīža darba līgumu, kā apstiprinājumu, ka tiešām strādā, kur norādīts? Jā, un arī angļu valodas zināšanu apliecinoša sertifikāta man nekad nav bijis. Damn...

Pilnīgi negaidīti, kādas mazliet citas apakšnozares pārstāvis tika atsūtīts pie manis, lai pajautātu kaut ko šķietami pašsaprotamu. Sīkums, tomēr man radās divi patīkami secinājumi: mani pazīsts (vismaz vārda un kompetenču līmenī, kas jau ir daudz) kāds ar ko mēs mācījāmies kopā, bet tā kā kursā bija tik ļoti daudz cilvēku, pat nekad nesasveicinājāmies un otrais - cilvēkiem (dažiem, tikai dažiem) no manis nav bail. Tas izklausās īpatnēji till you are inside. Mazs gandarījums, ka spēju palīdzēt.
Pagājušā piektdiena mani ir ļoti traumējusi, kādēļ gan es rīkojos tik muļķīgi, kādēļ... un patiesi bail konfrontācijas.
P.s. man ir grāmata ceļojumam!

Kādā citā valstī un laikā, mēs mēģinājām salikt šo puzli.

"Here was a girl who knew all about pain. The body's internal knife stab, the tornments of the soul, and the realisation that the future had not much else to offer." /Jussi Adler Olsen - The Marco Effect/

"Loving Vincent" film making in progress < nevaru sagaidīt!

Kā sākt piektdienu?
Tikt pamodinātam ar zvanu - vai vēlies doties Aprīļa beigās uz Parīzi?
Protams, īsās mācības, bet tomēr!!!

"Sunshine"
( Vial Jar Horn )