Darba brauciens, tikai darba, bet tomēr centos notvert mazliet tās Parīzes sajūtas, kuras kopš bērnības uzbūru savā prātā.
Mēs ieradāmies pilsētā ļoti, ļoti agri no rīta, nedaudz pēc saullēkta. Tā sagaidīja mūs ar tumši zaļiem Sēnas ūdeņiem un pavasari!!!



Viesnīcas sirdī atradās koši zaļš dārzs, kas atdalīja logus  starp abiem korpusiem, kā arī lika sajusties ļoti, ļoti tālu no miljonu pilsētas.

Pēc garās darba dienas, bijām brīvi tikai pēc 20.00, tomēr kaut gan celšanās ap 4 naktī, lidojums un diena pilna aktivitāšu nogurdināja ikvienu, plānoto oficiālo vakariņu vietā es zināju, ka došos pastaigā. Mazliet par pārsteigumu arī E. vēlējās tai pievienoties. Tā nu kopā, pievakarē, bruņojoties ar telefonu gps devāmies atrast Eifeļa torni.  Pirmais iespaids un sajūtas bija - šī pilsēta elpo nesteidzīgi - cilvēki neskrien mājup, cik ātri vien spēdami, bet piestāj pie nelielajiem ziedu veikaliem ietvju malās, lēni bauda vakariņas (arī vienatnē,  lasot avīzi), satiekas pēc skolas dienas dažādām sporta aktivitātiem. Brīdī, kad gps nespēja vienoties, kurā virzienā ir jādodas tālāk, un rādīja pilnībā pretējus maršrutus, bija īstais laiks atrast taksometru un īstu francūzieti šoferi, kurš praktiski nerunāja angliski. Tomēr tas netraucēja saprasties un gluži drīz bijām ceļā. Pārbraucot domāju, ka šoreiz nebija iespējas izbaudīt / vairāk pavērot pilsētniekus, jo izvēlējāmies tūristu pārpilnas vietas, tomēr šī brauciena laikā pieredzētie - emocionālie roku žesti, izsaucieni, mašīnu iebuktēšana un pastumšana 8 joslu aplī ap  Triumfa arku, kas esot "norma" un man radīja smieklus, kamēr E. seja liecināja, ka to atcerēsies uz mūžu - apliecināja - yep, viņi ir tieši tādi, kā es iedomājos. Valoda nebija barjera šoferim parādīt savus 15 un 5 gadus vecos bērnus (ar lielu lepnumu un mirdzošām acīm), paziņot, ka mēs esam pēdējie šodienas klienti un nu viņš dosies mājup.


Šādu mēs viņu ieraudzījām! Es saprotu, ka ļoti, ļoti irracionāli ir priecāties par kādu būvi tik ļoti, bet šai vietai tiešām piemīt burvība. Cenšoties  formulēt šīs sajūtas, vienīgais salīdzinājums bija - es jutos kā 14-15 gadu vecumā, lasot  Remarka grāmatu "Triumfa arka" - ir tikai šodiena, tikai šis brīdis un ne uz ko vairāk mēs nevaram paļauties.
Apaļās stundās tornis uz brīdi sāk mirdzēt, ko daudzi cenšas iemūžināt, bet es atradu klusāku vietu, kur apsēsties un vērot apkārtni. Šis brīdis bija nedaudz bitter-sweet , jo nespēju ne ar skūpstu, ne vārdiem dalīties sajūtās un priekā, jūs droši vien zināt, kā tas ir - rezervētāku kolēģu klātbūtnē.
Pastaigājoties gar Sēnu, es E, uzdevu jautajumu : vai viņai šķiet, ka atrodas "īstajā vietā dzīvē", nezinu pat kādēļ, bet viņas pārliecinātais - jā, man lika pasmaidīt un priecāties, ka dažiem šīs sajūtas ir sasniedzamas.
Franču pica un sarunas noslēdza pirmo vakaru.



Otrās dienas pēcpusdienā, lai redzētu mazliet vairāk pilsētas, izvēlējāmies tūristu autobusu.


Armijas muzejs.



  



Montmartre un Sacred Heart of Paris bazilika.

Mazliet vairāk par baziliku, un skatu, kas paveras uz pilsētu no kalna virsotnes,


man īpašas tirpas un sajūtas radīja apziņa, ka šīs nelielās ielas un mākslinieku / bohēmistu laukums reiz bija vieta, kur bruģi skārušas Hemingveja, Pikaso, Dali,  Monet  un Van Goga kurpju zoles, kas īpatnējā veidā manā prātā tos padarīja vēl "dzīvākus" un sasniedzamākus.



Ja man būtu iespēja palikt šajā rajonā mazliet ilgāk, pat  dienas beigās man no visa redzētā vēl aizrautos elpa.
Vakara otrā pusē apskatījām pāris pilsētas centra veikalus un viesojāmies vietējo iecienītā restorānā.
Viens no pārsteigumiem bija apkalpojošā personāla krievu valodas zināšanas. Ne angļu, nē, otrā valoda,ko gandrīz ik  katrs mēģina bija krievu. 





Svētdienā, agri no rīta, kad ielas vēl klusas un saule lutina tūristus, mums bija iespēja apskatīt Notre dame de paris katedrāli. Man patīk šis nosaukums daudz labāk par latviešu tulkojuma variantu, jo šķiet daudz personiskāks un tuvāks. Tā kā bija svētdiena - katedrālē dzirdējām gregoriāņu dziedājumu un mācītāja lasīto bībeles daļu par Lācara augšāmcelšanu.











Pie pašas katedrāles, nelielā veikalā atradu arī savu daļiņu Parīzes, ko pārvest mājup ...



tas bija šajā attēlā redzamais gargoyle ar ragiem, spārniem un izbāztu mēli (kas man atgādināja mani pašu) ļoti eleganta svečtura veidolā.
Līdzbraucējus mana izvēle pārsteidza, bet mājiniekus it nemaz. Pie tam materiāls ir tik ļoti kvalitatīvs, ka man nācās apsolīt, ka, nē, tas nav īsts gabaliņš katedrāles.

Tagad arī man ir neliela nojausma par to, ka Parīze ir īsta, dzīva pilsēta, ne tikai grāmatās, gleznās un dziesmās esoša vieta un, ja kādreiz būtu tāda iespēja, es labprāt to apciemotu vēlreiz.