Varbut, ka si valsts izarstes manu riebumu pret svesu numuru pacelsanu un zvanisanu ka tadu. Lai gan maz ticams.

Vai dzive varetu but vel lieliskaka? Sodien noplisa kompis.
Un visu dienu sap galva. Kas laikam tiesam ir smadzenu satricinajuma raditas sekas pec kritiena.
Kops sestdienas esmu nepartraukti kaut kur gajusi, ta vieta lai mierigi guletu. Un nu es saku to visai pamatigi nozelot.
Un turpmak mana dzive laikam par kadiem procentiem 70-80 parcelsies uz uni, jo mana dzive ir tur, kur ir mans kompis.

Un tam visam pa virsu tas calis nesalaboja preiksejas bremzes, tikai nomainija riteni. Kas nozime, ka es rit tomer dabusu zvanit policijai...

Tas ir tik kaitinoši un reizē nomācoši, ka šeit nav neviena cilvēka ar ko parunāt. Un es nedomāju chit-chat variantu, bet tiešām reālu sarunu par dziļākām tēmām kā "pēdējais tusiņš" vai "manas mīļākās kurpes".

Sasodīti gribās atrast kādu, kas mani šeit saprastu. Un laikam ar vienīgo tādu cilvēku es jau pamanījos visu salaist dēlī.

Tagad vēl ir rock climbing meitene, bet lai arī viņa ir vairāk čalis nekā meitene, kas atbrīvo mani no sarunām par matiem, meikapu un tamlīdzīgām "ļoti aizraujošām" tēmām, tur vienalga kaut kā trūkst.

Viss iekšā lēnām krājās un trūd. Un šoreiz es to kompostu negribu sevī nēsāt gadiem. Man tīri labi patika mana dzīve bez dažādiem nomācošiem elementiem. Vienkārši, saprotami un patīkami - līdz brīdim, kad es atbraucu uz šejieni.

I just don't know what to do with myself...

Es nespēju atbrīvoties no tā skata ar zilo mašīnas purnu un sajūtu, ka es no tā nevaru izvairīties un mani tūlīt notrieks. Nākamais, ko es atceros ir kā es guļu uz asfalta.

The darkness in side of me is back... This is definitely a bad thing.

I was warned that in this country cars are driven by nobody, I just didn't think that somebody of those nobodies would crash in to me.

Socializācija. Laikam kārtējo reizi jāsecina, ka esmu izmesta no savas mazās paradīzies, kur bija lielākoties tikai pazīstami cilvēki. Un arī tie parādījās tikai šad un tad nevis in everyday basis. Un dzīve bija skaista, mierīga un iesūnojusi, laikam jau. Bet man patika. Pat ļoti patika doma, ka man nav jāspiež sevi ar kādu komunicēt. Nekādu piespiedu iepazīšanos, ballīšu, dzeršanu tikai tāpēc, lai iespējams atrasu kādu ar ko varētu ikdienā komunicēt.

Jāsaka gan, ka šajā ziņā pagājušais pasākums bija visnotaļ izdevies, jo iespazinos ar meiteni, kam patīk rock climbing un kura tusējas vienīgajā kaut cik smagajā vietā šajā pilsētā. Bet mēs iepazināmies tāpēc, ka man negāja pie sirds mūzika un redzot arī viņas ne visai priecīgo seju mēs izgājām ārā "paelpot svaigo gaisu", ko es tajā vakarā darīju visai bieži. Un nemaz negribu atcerēties kāda mani elpošanas orgāni jutās nākošajā dienā.

Tā nu es laikam sevi atkal spiedīšu iet socializēties un izlikties, ka man tas viss patīk un censties blend in, kaut arī es jau zinu par ko tas izvērtīsies... Manas nabaga plaušas...

Un mana dziļā doma ir atpakaļ!

Es ilgojos pēc industrijas. Un kāda jumta, uz kura pasēdēt. Trubām, rūsas, pelējuma, nolupušas krāsas un betona drupačām. Tā iet, ja sāk vazāties pa flickru.

Eh... Varētu pārrāpties pāri kādai sētai kaut vai tāpat, prieka pēc.

Es šeit ienācu ar kaut kādu baigi dziļo domu... Un še tev... Sāku lasīt ko citi sadrukājuši un doma kaput.

Hm... Un es laikam tomēr vēl pilnībā nepiederu pie digitalizētās pasaules. Jo es esmu klausījusies kasetes, saskārusies ar pirmajiem mūzikas CD, priecājusies par 256 MB flashu un kādu laiku lietojusi internetu nemaz nenojaušot par DC++ un pirātiskām iespējām iegūt mūziku. Es savā ziņā esmu pieredzējusi beigu daļu digitālās "akopolipses" sākumam.

Man ir jālasa dažus gadus vecas, t.i. aptuveni 5-7 gadus, atļaušos teikt pat senas (jo priekš mēdiju attīstībs tempiem tie jau ir viduslaiki)grāmatas, kur cilvēki vēl tikai spiež par to cik lielu ieteikmi uz mūsu dzīvi nākotnē varētu atstāt internets un kā tas savienojas ar vecajiem mēdijiem.
Un šobrīd man nāk prātā tieši televīzija. Vai mūsdienu jaunajiem cilvēkiem, aptuveni līdz gadiem 23, 25 gadiem vispār vairs ir nepieciešama tāda ierīce kā televizors?! Es personīgi teiktu, ka nē. Ja vien mājās ir liels LCD displejs un apmierinoša stereo sistēma, tad pieslēdz kaut savu mini notebooku un skaties filmas, seriālus, discovery šovu sērijas vai kas nu kuro reizi ienāk prātā.
Un tas, manuprāt, nākotnē attieksies un drošvien jau attiecas uz tiem, kas ir jau pilnīgi "digitālās pasaules bērni" (~ 10 gadi un jaunāki). Televizors kā iekārta lielā mērā ir zaudējusi savas funkcijas, jo pilnīgi viss ir pieejams internetā, pie tam bez 10 min zombējošu un garlaicīgu reklāmu starplaikiem.
Radio, šķiet, salīdzinoši labāk iekļāvies, jo lai arī to ir iespējams klausīties virtuālajā vidē, tas tomēr spēj saglabāt sava veida autentiskuma sajūtu. Bet iespējams, tas vairs neattiekies uz tiem, kas radio nav klausījušies bērnībā.

Jau otro reizi jūtos visai apmulsusi par to, ka ir tehniskas ierīces, kas Latvijā atrodamas lētāk kā ebay. Piemēram zīmējamās planšetes no Wacom, kā arī Axa defender divriteņu slēdzenes. Piemēram slēdzene ir gandrīz uz pusi lētāka - like WTF?

Šodien aiz loga ir vētras sajūta. Gaisā ir miglai līdzīgs lietus un riņķī plosās vējš. Ja sanāks laiks vēlāk iešu sēdēt dārzā.

Es laikam esmu brīvprātīgi aizbraukusi no savas paradīzes. Kopš esmu šeit man uz draugiem nez kāpēc raksta kaut kādi random čaļi gan no UK gan LV. Kas pirms es nonācu šeit nenotika praktiski nekad!
Nemaz nerunājot par dzīvo eksemplāru... Kuram es vismaz mazliet jūtu līdzi, jo viņš šķiet jauks cilvēks...

Es gribu atpakaļ laikus, kad man uzmanību pievērš tikai vien čalis - tas, kura uzmanību es tiešām arī vēlos.

Ir viens naktī. Man vajadzētu gulēt nevis muļļāties riņķī.

Viss šis neliek mieru. Visādas anketas, kuras es tā īsti līdzgalam nesaprotu un čakars ar referencēm, ko šeit prasa, bet kas man īsti nav. Bet kaut kā jau jākuļās uz priekšu. Ir tik daudz kursi, semināri un iespējas, ko es vēlos apmeklēt un izmantot. Man bail kaut ko palaist garām.

Tai pašā laikā neliek mierā doma par konkurenci un tas, ka brīžiem pieklibo valoda un es nespēju brīvi izteikties. Sava veida mazvērtības kompleks, kad tu ar kādu runā un saproti, ka esi iesprūdis teikuma vidū ar aismirstu vārdu vai frāzi un īsti vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet tai pašā laikā es ceru, ka es spēšu izcelties un tikt tālāk. Lai arī mazrunība ir mans pamats ir tēmas, kas iedvesmo.

Man gribētos, lai viss notiek reizē palēninājumā, lai es spētu aptver un izmantot visu, ko es vēlos, un tai pašā laikā paātrinājumā, tuvojoties brīdim, kad kā sacīt jāsaka - mums abiem šeit būs kopīga midziņa.

Un vēl man nāk virsū apātija. Nevēlēšanās doties uz pilsētas centru vakarā, jo tas nozīmē liekus naudas izdevumus, vai stundu ilgu mājupceļu naktī, kājām. Un šeit piparu gāzes privilēģija ir tikai policistiem. Sūdīgi man. Interesanti ko viņi domā par elektrošokiem? :D Droši vien, ka manās rokās neko labu...

Laikam jau jāsaraksta plāns un jāsāk domāt visas mūžīgās motivācijas muļķības. Žēl, ka nepietiek ar to vien, ka man ļoti patīk un ļoti gribas.

Izskatās, ka mans gads būs tik nodarbināts, ka atrast laiku kuģīšu lidināšanai jau būs pagrūti, kur nu vēl citiem draugiem. Lai gan pa gadu arī viņi visi mācīsies un tad vairs nebūs šīs relaksētās atmosfēras.

Interesanti, ko es darīšu nākošgad, jo lielākā daļa ( nepārspīlējot 99%) manu šī brīža tā saucamo "draugu" un paziņu ir maģistri. Es īsti nesaprotu kāpēc, bet ar viņiem ir vieglāk komunicēt. Viņi ir atvērtāki un mazāk tusē savos slēgtos bariņos. Viņos ir vairāk universitātes gara nekā tajos, kas svaigi no skolas sola norāvušies. Un viņi ir daudz interesantāki sarunu biedri.

Pirms es sāku krāmēt koferi gribu "iegrāmatot" savu vārda dienu!

Vienā vārdā - lieliska! Pat grūti nodefinēt, kas tieši. Visa kopējā atmosfēra bija ļoti patīkama. Es pavisam noteikti jutos ērti no viena gala līdz otram, kas ir milzīgs solis uz priekšu manā sociālajā diskomfortā.

Savstarpējas sarunas, joki, sausais ledus un ķīmiķu dārza paraugi - tas viss veidoja tādu patīkamu, draudzīgu un jautru kokteili.
Vakars pagāja patiešām zibenīgi. Laikam jau tas, cik ātri laiks paskrien ir mēraukla tam, cik tas bijis izdevies. Manā skatījumā tas izpaudās kā viens mirklis un no pirmā cilvēka ierašanās un jau esmu tikusi līdz pēdējai sarunai ārā. Šī pavisam noteikti bija labākā vārda diena manā mūžā.

Vēl kādu laiku atpakaļ likās, ka visas filmas ar happy end beigām bija tādas mazliet lame. Valdīja tāds savā ziņā cinisms, ka dzīve taču nav tāda, ka realitāte ir savādāka.

Bet tagad liekas, ka realitāte jau tik tālu smeļas mutē, ka tā vien gribas kādu stāstu ar laimīgām beigām.

Reizēm dzīve ir tāda mēslu bedre!

Man trūkst seši simti!!! Tas cipars ir vienkārši neaptverams... Izskatās, ka es vai nu izkāmēšu līdz beidzamajam, vai kļūšu par resnu desmit riepīgu cūku ar gastrītu rijot lētās koncentrāta zupiņas.

Es tam sūda piedāvājumam piekritu, tikai tāpēc, ka tie kropļi nebija nomainījuši cenas... Ko tagad viņi, protams, ir izdarījuši. Ja līdz šim universitāte likās forša tad šobrīd vienīgais apzīmējums ir kropļi, sadirstie kropļi!

Nākamais lielais "prieciņš" ir grāmatas. Lielākais eksemplāru skaits, kas bibliotēkā pieejams ir 9 uz visu manu un sazin cik vēl līdzīgiem kursiem!!! Es ceru, ka vismaz 1 eksemplārs arī no tām, kas ir tikai divas vai trīs vienmēr stāv bibliotēkā... Ja nē, tad ar dievu 20, 30 lati par katru... Kuru man, protams, nav!

Es sāku domāt vai manā pilsētā aiz lielveikaliem slēdz miskastes.... Galu galā viņiem piemīt tendence izmest pilnīgi labu pārtiku...

Un arī atteikšanās no rezidentūras ir lielāks čakrs, nekā biju cerējusi.

Izskatās, ka šie trīs gadi, it īpaši pirmais būs tāds rūdījums visam atlikušajam mūžam...


Un kā skaista odziņa uz visa šī - cilvēks ar ko man ir izveidojies vislabākais kontakts rīt nebūs manā vārda dienas pasēdēšanā!!! Tas nu tiešām ir pēdējais darvas piliens, lai es sāktu justies totāli depresīva un nelaimīga.

Rādīt smaidīgu seju un izlikties, ka viss ir lieliski, kamēr iekšēji pūdē apziņa, par mēsliem, kas lēnām velk uz leju - mana tuvāko dienu realitāte...

1. septembri līdzīgi kā jaunais gads ir sava veida atskaites punkti.

Pagājušo gad ap šo laiku man maksas vietu piedāvāja Liepājas Universitāte. Bet vairāk kā tūkstoti gadā par to izglītības līmeni - nekad. Būtībā jā - tā kā netiku budžetā bija skaidrs, ka došos uz UK. Tālāk pieteikšanās LU un pēdējā brīža skriešana, lai paspētu uz budžeta vietu.

Interesants gads sanāca. Daudz ko uzzināju par sevi, citiem, cilvēkiem kā tādiem un savstarpējo komunikāciju. Vispār psiholoģija un atmiņas par sēdēšanu auditorijās vienmēr paliks tāda interesanta dzīves daļa. Ja dzīve ļaus, labprāt kādreiz pie tā atgriezīšos. Vienīgi tējas laikam man vairs nebūs :D

Tālāk noliku IELTS un veiksmīgi tiku galā ar savu pirmo sesiju universitātē. Iespējams pieļāvu kļūdas attiecībā uz universitātēm... Bet arī tas pieder pagātnei.

Visbeidzot viss iegriezās tā, ka nonācu zvanīšanās darbā. Zvanījos, besījos, priecājos, atkal besījos un pats galvenais ienīdu katru dienu, kad man uz turieni bija jāiet. Skraidīju pa citām darba intervijām un visbeidzot nonācu īstajā vietā un īstajā laikā.

Tā nu pagāja laiks nu jau bijušajā, manā visu laiku mīļākajā darbā.

Un kāpēc es par to visu atcerējos? Nesen pienāca viens šī gada materiāls, kas ļoti atgādināja to kā gāja tad.