Socializācija. Laikam kārtējo reizi jāsecina, ka esmu izmesta no savas mazās paradīzies, kur bija lielākoties tikai pazīstami cilvēki. Un arī tie parādījās tikai šad un tad nevis in everyday basis. Un dzīve bija skaista, mierīga un iesūnojusi, laikam jau. Bet man patika. Pat ļoti patika doma, ka man nav jāspiež sevi ar kādu komunicēt. Nekādu piespiedu iepazīšanos, ballīšu, dzeršanu tikai tāpēc, lai iespējams atrasu kādu ar ko varētu ikdienā komunicēt.

Jāsaka gan, ka šajā ziņā pagājušais pasākums bija visnotaļ izdevies, jo iespazinos ar meiteni, kam patīk rock climbing un kura tusējas vienīgajā kaut cik smagajā vietā šajā pilsētā. Bet mēs iepazināmies tāpēc, ka man negāja pie sirds mūzika un redzot arī viņas ne visai priecīgo seju mēs izgājām ārā "paelpot svaigo gaisu", ko es tajā vakarā darīju visai bieži. Un nemaz negribu atcerēties kāda mani elpošanas orgāni jutās nākošajā dienā.

Tā nu es laikam sevi atkal spiedīšu iet socializēties un izlikties, ka man tas viss patīk un censties blend in, kaut arī es jau zinu par ko tas izvērtīsies... Manas nabaga plaušas...