Reizēm dzīve ir tāda mēslu bedre!

Man trūkst seši simti!!! Tas cipars ir vienkārši neaptverams... Izskatās, ka es vai nu izkāmēšu līdz beidzamajam, vai kļūšu par resnu desmit riepīgu cūku ar gastrītu rijot lētās koncentrāta zupiņas.

Es tam sūda piedāvājumam piekritu, tikai tāpēc, ka tie kropļi nebija nomainījuši cenas... Ko tagad viņi, protams, ir izdarījuši. Ja līdz šim universitāte likās forša tad šobrīd vienīgais apzīmējums ir kropļi, sadirstie kropļi!

Nākamais lielais "prieciņš" ir grāmatas. Lielākais eksemplāru skaits, kas bibliotēkā pieejams ir 9 uz visu manu un sazin cik vēl līdzīgiem kursiem!!! Es ceru, ka vismaz 1 eksemplārs arī no tām, kas ir tikai divas vai trīs vienmēr stāv bibliotēkā... Ja nē, tad ar dievu 20, 30 lati par katru... Kuru man, protams, nav!

Es sāku domāt vai manā pilsētā aiz lielveikaliem slēdz miskastes.... Galu galā viņiem piemīt tendence izmest pilnīgi labu pārtiku...

Un arī atteikšanās no rezidentūras ir lielāks čakrs, nekā biju cerējusi.

Izskatās, ka šie trīs gadi, it īpaši pirmais būs tāds rūdījums visam atlikušajam mūžam...


Un kā skaista odziņa uz visa šī - cilvēks ar ko man ir izveidojies vislabākais kontakts rīt nebūs manā vārda dienas pasēdēšanā!!! Tas nu tiešām ir pēdējais darvas piliens, lai es sāktu justies totāli depresīva un nelaimīga.

Rādīt smaidīgu seju un izlikties, ka viss ir lieliski, kamēr iekšēji pūdē apziņa, par mēsliem, kas lēnām velk uz leju - mana tuvāko dienu realitāte...