Ir viens naktī. Man vajadzētu gulēt nevis muļļāties riņķī.

Viss šis neliek mieru. Visādas anketas, kuras es tā īsti līdzgalam nesaprotu un čakars ar referencēm, ko šeit prasa, bet kas man īsti nav. Bet kaut kā jau jākuļās uz priekšu. Ir tik daudz kursi, semināri un iespējas, ko es vēlos apmeklēt un izmantot. Man bail kaut ko palaist garām.

Tai pašā laikā neliek mierā doma par konkurenci un tas, ka brīžiem pieklibo valoda un es nespēju brīvi izteikties. Sava veida mazvērtības kompleks, kad tu ar kādu runā un saproti, ka esi iesprūdis teikuma vidū ar aismirstu vārdu vai frāzi un īsti vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet tai pašā laikā es ceru, ka es spēšu izcelties un tikt tālāk. Lai arī mazrunība ir mans pamats ir tēmas, kas iedvesmo.

Man gribētos, lai viss notiek reizē palēninājumā, lai es spētu aptver un izmantot visu, ko es vēlos, un tai pašā laikā paātrinājumā, tuvojoties brīdim, kad kā sacīt jāsaka - mums abiem šeit būs kopīga midziņa.

Un vēl man nāk virsū apātija. Nevēlēšanās doties uz pilsētas centru vakarā, jo tas nozīmē liekus naudas izdevumus, vai stundu ilgu mājupceļu naktī, kājām. Un šeit piparu gāzes privilēģija ir tikai policistiem. Sūdīgi man. Interesanti ko viņi domā par elektrošokiem? :D Droši vien, ka manās rokās neko labu...

Laikam jau jāsaraksta plāns un jāsāk domāt visas mūžīgās motivācijas muļķības. Žēl, ka nepietiek ar to vien, ka man ļoti patīk un ļoti gribas.

Izskatās, ka mans gads būs tik nodarbināts, ka atrast laiku kuģīšu lidināšanai jau būs pagrūti, kur nu vēl citiem draugiem. Lai gan pa gadu arī viņi visi mācīsies un tad vairs nebūs šīs relaksētās atmosfēras.

Interesanti, ko es darīšu nākošgad, jo lielākā daļa ( nepārspīlējot 99%) manu šī brīža tā saucamo "draugu" un paziņu ir maģistri. Es īsti nesaprotu kāpēc, bet ar viņiem ir vieglāk komunicēt. Viņi ir atvērtāki un mazāk tusē savos slēgtos bariņos. Viņos ir vairāk universitātes gara nekā tajos, kas svaigi no skolas sola norāvušies. Un viņi ir daudz interesantāki sarunu biedri.