Es zināju, ka tā būs, es vienkārši zināju! Vai arī jutu ar vienu vietu!

Un dzīve tā dara, jo man viņi nepatīk. Un tas ir tizli. Mans buddy programmas cilvēks ir indietis un arī tas/tā ar ko es dzīvošu vienā mājā nāk no turienes. Kāpēc man to nodara? Ja tā būs meitene tad ok, bet ja arī manā mājā tas būs čalis es laikam ieviesīšu savā dzīvē standartu ar piparu un gāzmasku rokas somiņas vietā.

Update: yes! Tā ir meitene! Nez kādas ir indiešu meitenes?

Šodien ir patiesi rudenīga sajūta. Aiz loga drēgns un lietains, no rīta prasās istabā ieslēgt gaismu un labsajūtai nepieciešams biezais vilnas džemperis. Un jā.... varētu aizdoties pasēņot :D

Vakar beidzās darbs!

Visu dienu strādāju, tad vakarā mācīju cilvēku, kas paliks manā vietā. Un kaut kā tas laiks paskrēja nežēlīgi ātri.

Un tad pēkšņi es pabeidzu pēdējo dokumentu un ar to diena beigusies. Sarakstu atskaites, nolieku mapīti un tas arī viss. Pēkšņi kaut kas iedūrās. Šī patiešām bija mana pēdējā darba diena. Rīt darba vairs nebūs!

Jāsaka, ka visnotaļ brīnišķīga vieta, kur strādāt. Lielākā daļa kolēģu bija forši. Darbs pats par sevi arī. Un kopš lietoju kumelītes arī "zombijacis" ir pārgājušas.

Ja iepriekšējā darbā pēdējās dienas beigās es biju sajūsmā, ka esmu no tās bedres laukā, tad šajā darbā pēdējā bija mana skumjākā diena. Es būtu gribējusi pastrādāt vēl :D
Bet nu jā... Būtībā ir labi tā, kā ir. Un dzīvē viss notiek tā kā tam ir jānotiek - tikai uz labu.

I could watch Top Gear challenges over and over again! "It is a really, really good off-road car, but if you are planning on invading another country use a tank!" :D

Pār mani tikko nāca žokli atkaroš personīgs WTF?! Kāpēc es nepieteicos University of Gloucestershire, ja viņa neprasa portfolio un bija manā bookmarku sarakstā?!

Vēl aizķēries no šīs vasaras viena no labākajiem bradājumiem.

Šīs bija vienkārši fantastikas brīvdienas!!! Es pat nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi tik labi būtu atpūtusies.
Mana rīcībā bija spogulis un es varēju knipsēt visu, kas iepatīkas - gan detaļas, gan kopskatus - izpausties un izpriecāties pēc sirds patikas.
Un labāku kompanjoni es laikam nemaz nevarētu vēlēties!
Sākām ar stikla fabriku. Caurumam betona sienā priekšā bija savilktas dzeloņdrātis. Mazliet piņķera, aizķeršanās un nost āķēšanās, bet kopumā biju pietiekami "kompakta", lai tiktu tur cauri. Tālāk caur krūmiem uz nodegušu angāru, kurā, kā pieminekļi reiz bijušajam, stāvēja dažādi kokmateriālu apstrādājamo aparātu dzelzs karkasi.
Tālāk mūsu ceļš veda uz tukšajiem korpusiem. Aplupusi sienas krāsa, sarūsējušas lampas, kāpnes pie sienas, trubas, jumts. Un pusnorautas flīzes man vienmēr atgādinājušas tetri.
Un visai rūpnīcas atmosfērai pa vidu tāda kā nesodāmības sajūta. Iztrūka kāda daļa no ierastās piesardzības. Dzirde, protams, neatslāba, bet kaut kur iekšā sēdēja tāds "visatļautības velniņš", kas teica, ka mūs neuzraus.
Kaut kur netālu uz brīdi parādījās darbīgas skaņas un, negribot ne ar vienu iepazīties, mēs lēnām virzījāmies uz otru (arī izrādās dzeloņdrātīm piebloķētu) izeju. Par laimi dzeloņdrāšu rūtis bija pietiekami "šķidras", lai nesagādātu īpašas problēmas. Un pēc brīža mēs jau sēdējām uz betona sētas pretējā pusē tai, no kuras bijām sākušas.
Un tad mūsu ceļš devās uz pamestu tiltu.
Pusceļā, kā jau katrā sevi cienošā mazpilsētā satikām nepabeigtu daudzstāveni. Uz jumta piebeidzām kvasu, vērojot tanti parasto un tanti "clown edition" t.i. koši sarkanas spīdīga auduma drēbes un mikrofonīgā parūka visās varavīksnes krāsās. Līdz tiltam gan nenogājām, jo es šovasar biju noslinkojusi nopirkt savas kedas un aizlienētās sāka radīt sajūtu, ka esmu iespiesta balerīnu čībiņās, tāpēc tilts, kaut arī tuvu, sāka likties arvien tālāk.
Čāpojot tālāk šķērsojām sliedes. Es noķēru zilo gaismiņu. Man jau sen tādu bija gribējies. Tad uzrāpāmies uz trubu sastatnēm virs sliedēm. Skats kā sliedes aizvijas tālumā man vienmēr šķitis nomierinošs.
Kamēr atpūtinājām kājas, zālē kādu gabalu no mums parādījās kaķene ar diviem mazajiem pūkaiņiem. Maziņi viņi vienmēr izskatās tik mīksti.
Pēc brīža jau bijām bioķīmiskajā. Vakara saules spēle uz sienas uz mani kādu brīdi iedarbojās visnotaļ hipnotiski. Šādai gaismai kopumā piemīt savāda ietekme. Tā rada siltumu un atdzīvina krāsas, atšķirībā no tipiskās dienas gaismas, kas visu tikai izbalina un padara blāvāku.
Manī laikam aizķēries kaut kas no dabas pirmatnīgā zaļuma, jo mākslinieciski baudāms bieži vien, šķiet, dabas un betona vai ķieģeļu apvienojums. Kā rezultātā patīkamo atmiņas ainu stūrītī iegūla vairākas ar sūnām apaugušas sienas un viena paparde.
Tiekot uz jumta, mazliet pārsteidza tur esošo sēņu daudzums. Tik dažādas un tuvu novietotas vienuviet man vēl nebija nācies redzēt. Kāds ”metāla tārps” gan jau bija pamanījies vienai vai divām noraut cepurītes un vienu sēni apgāzt, bet rūsas beciņu kopainai tas lielu skādi nenodarīja.
Tālāk ceļojums pa metāla trubām visai neierastā veidā. Sajūta bija, ka ar vienu par maz, bet ar divām gandrīz par daudz. Bet tā kā manā plecā bija ne mans spogulis, tad lai būtu divas. Visai skanīgs gājiens, klausoties kā trubu ne visai biezais virsējais metāla slānis ieliecas un pēc tam atlec atpakaļ. Tādas savdabīgas lamas, lai gan, kuram tad patīk, ja viņam pa galvu danco.
Un visbeidzot ilgi gaidītie skursteņi, bunduļi un citas jaukas lietas. Jāsaka gan, ka saules gaisma jau bija kļuvusi pavisam blāva, tāpēc kadri brīžam vairs neķērās tā kā gribētos un arī visa teritorija palika neizstaigāta. Bet, tas tikai dod iemeslu atgriezties. Rūsas bunduļi, ēkas un milzīgā zāle radīja sevī ievelkošu pamestības sajūtu. Izjūtu purvājs, pa kuru var brist, brist un tur arī uz kādu laiku iestigt. Atmosfēra tāda, it kā gadiem tur neviens nebūtu bijis un būves palikušas gaidīt mirkli, kad tās aprīs daba.


Kaut kad būs arī otrā diena. Bet tas prasa laiku un acis un šobrīd man nav ne laika ne spēka, lai tērētu kādu no šiem resursiem.

"Rudens kā rudens
Biezie un gājputni laižas uz Nīlu
Pēkšņi man likās
Tu esi mans draugs un es Tevi
mazliet mīlu

Saule cēlās un krita
Es biju Tavs Meistars un Tu
Mana Margarita
Vai izskaidrot proti?
Ja sākumā likās mazliet,
Tad nu jau ļoti, ļoti"

"5. Focus on getting better, rather than being good. Believing you have the ability to reach your goals is important, but so is believing you can get the ability. Many of us believe that our intelligence, our personality, and our physical aptitudes are fixed — that no matter what we do, we won't improve. As a result, we focus on goals that are all about proving ourselves, rather than developing and acquiring new skills.

Fortunately, decades of research suggest that the belief in fixed ability is completely wrong — abilities of all kinds are profoundly malleable. Embracing the fact that you can change will allow you to make better choices, and reach your fullest potential. People whose goals are about getting better, rather than being good, take difficulty in stride, and appreciate the journey as much as the destination."

Ņemts no: http://blogs.hbr.org/cs/2011/02/nine_things_successful_people.html?cm_sp=most_widget-_-default-_-Nine+Things+Successful+People+Do+Differently

Lika aizdomāties uz ko jāliek uzsvars.

Šīs bija jaukas brīvdienas. Sestdien aizvedām zvērus uz laukiem. Man patīk doma, ka viņiem vasara nav jāpavada pārkarsušā dzīvoklī, bet gan ir iespēja skriet pa lauku.

Vēl reizēm iespējas parādās tad, kad cerība jau ir atmesta. Kas galu galā izvērtās par jauku vakaru.

Un šodien iepazinos ar pārvietošanās sistēmas iespējām. Daudz un dikti. Kā ari devos lieliskā izbraucienā ar riteni un izbaudīju peldi karjera siltajā ūdenī.

Un joprojām esmu apsēsta ar savas dzīves saplānošanu. Man nepatīk negaidīt pārsteigumi, tāpēc gribās padomāt par pilnīgi visu, pirms es aizbraucu.

Klausos un domāju. Var jau būt, ka tiešām...

My dear Uni,

I want to be perfect, I need to be perfect and I will work my ass of to be perfect!

Best regards,
Me


Visas iespējamās manas nākotnes kombinācija un vēl daudzas neiespējamas maisās pa galvu. Bet to, kur es nonākšu nezin neviens. Es pat pati īsti vēl nesaprotu, kur es beigās gribu attapties.
Lai gan nē, galamērķa karkass man ir jau sen... Tagad tikai jābūvē ceļš kā tur nonākt.

Pēc 10 gadiem es šobrīd redzu tikai augstākais kādus 8 cilvēkus, kuriem varētu aizrakstīt " Sveiks/sveika, kā dzīve? Nākamnedēļ būšu [vietas nosaukums šeit vai UK] negribi satikties uz pusdienām?" [Es gatavoju un man abās valstīs ir perfektās virtuves :D ] Es pieņemu, ka ar laiku šo cilvēku skaits izplēnēs, bet iespējams vietā parādīsies jauni.

http://www.loungelizard.com/web-design-company/

Viena no manām nākotnes top sapņu darba vietām. Dažādi dizaini, neskaitāmi projekti, nepārtraukta mainība... Tikai žēl, ka Ņujorkā.

Pasaule ir sarāvusies. Ļoti. Paralēlie cilvēki.

Ciniskā reālisma sakne. Kad vairāk par manu ķermeni šeit varēja reti sastapt.

I

Šī bija lieliskas un darbīgas brīvdienas. Iekšā sēž gandarījuma un lietderības sajūta, ka varēju palīdzēt. [Zinot, cik viņi ir lieliski, es to nedaru ne tuvu tik bieži cik vajadzētu.]
Savācu daudz piparmētras un citronmelisas - smarža vienkārši fantatiska! Aizverot acis, pasaule pazūd un mani ieskauj neizmērojama piparmētru aromāta jūra.
Šķēres šīs dienas bija mans "labākais draugs" - pelašķi, vīgriezes, īzops, sarkanais āboliņš, smilšērkšķu lapiņas, citronliāna... Kas tik viss netika sagriezts, saplūkts un savākts.

II

Sen nebiju tā atpūtusies no visa un visiem un vienkārši baudījusi dabu. Vakars, atšķirībā no pilsētas, ienāca ar dzestrumu un brīnišķīgu mieru, kas apņem klīstot pa aizaugušām pļavām.
No apvāršņa ir pazuduši asfalta džungļi, cilvēki, tronšņi, kņada un pilsēts ne tik jaukais aromāts. Īpašu baudu sagādā vienatne - neesošie cilvēki. Esmu tikai es, daba un bezlagīgs vakara miers, kas iēsūcas miesā un savaņģo dvēseli, radot vēlmi apturēt šo mirkli un izstiept to līdz pat mūžībai. Iesaldēt pasauli, laiku un atstāt tikai neierobežotu telpu bezgalīgiem vienatnes klejojumiem.

III

Biju jau piemirsusi, cik lauki var būt "garšīgi".
Aromātiskas, saldas un mutē kūstošas zemenes, kas tā spēj garšot tikai svaigi no dobes plūktas.
Pirmie tomāti un gurķi, kuru garšu var sasmaržot!!! Neviens veikalā nopērkamais līdzinieks to nespēj! Pat ne tuvu. Visu ziemu ēdot ķīmiķotās "švammes" vairs knapi spēju atcerēties kā patiesībā šiem dārzeņiem būt jāgaršo - dievīg!
Pie jūlija gardumiem pieder arī saldās ērkšķogas, kas nogatavojās pirmās un saldie zirnīši, no kuru dobes tiek "medītas" gatavākās pākstis.
Un, protams, par gandrīz ekskluzīvu uzskatāma gaileņu mērce ar jaunajiem kartupelīšiem.... Tajā mirklī lauki manu garšu kārpiņu vērtējumā pārspēja jebkuru dārgāko restorānu.
Šīs ir bijušas īstas gastronomisko izvirtību brīvdienas.

Trūka tikai labas grāmatas un paēnas, lai mana brīvdienu meditācija būtu pati pilnība. Bet šajā gadījumā man nemaz nebūtu sanācis laiks lasīšanai.

Tas reizēm liekas fantastiski kā visas lietas sakrīt savās vietās. Kā patiešām milzīgā puzlē - katrs notikums un izvēle ir kā viens ideāli iederīgs gabaliņš dzīves puzlē.
Un ne jau tikai par patīkamajiem notikumiem ir runa. Tie ir arī sliktie un nepatīkamie notikumi, kas liekas nodara vairāk ļauna nekā laba var pēc laika izrādīties ir bijuši vajadzīgi lielajai bildei.
Šobrīd izskatās, ka es aiz savas labās gribas gandrīz iebraucu daudz nepatīkamā situācijā nekā esmu tagad. Bet mani izglāba. [Paldies tev!]

Kā saprast, kad vajag un kad nevajag? Par tām reizēm, kad es klusēju es nōžēloju klusēšanu, kad neklusēju, vēlos, kaut būtu paklusējusi.

Ko nožēlo vairāk izdarīto vai neizdarīto? No vienas puses jau liekas, ka neizdarīto, bet pēc pieredzes šķiet, ka otrādi. Jebkurā gadījumā izdarītais atstāj vairāk sekas nekā neizdarītais.

Reizēm gribas sevi pārvarēt un darīt nevis pasīvi novērot. Bet darīšanas parasti, vismaz man, beidzas daudz negatīvāk nekā vērošana. Laikam jau, ka cilvēki, kas visu laiku ir "aktīvi darboņi" ir pieraduši pie neveiskmēm un, darot visu laiku, piedzīvo arī veiksmes, kas izlīdzina viņu pieredzes pozitīvo un negatīvo bilanci.

Kamēr dzīvē kaut kas nav labi gribās tiekties uz priekšu. Bet, kad ir sasniegta patīkama idille, šī vēlme pāriet un lielie mērķi kļūst drīzāk par biedu, ne pamudinājumu. Bet šādi nebūs labi vienmēr ir nepieciešama izaugsme un attīstība. Galu galā vienīgā iespējamā paļaušanās ir tikai un vienīgi uz sevi. Tikai mana pirmā un galvenā prioritāte esmu es pati. Visiem citiem ir viņu dzīves, rūpes, darbi un dzīves, kurās viss griežas ap viņiem. Tās ir viņu cīņas tāpat kā man ir manējās.
Vienkārši reizēm gribas paļauties, atbalstīties..., bet tas ir pats, pats pēdējais, ko vajadzētu darīt. Reizēm tas piemirstas un tad liekas, ka savu pasauli var balstīt arī uz citiem, bet tā nav. 98% tas novedīs pie izgāšanās un tikai 2% paliek izdošanās. Un arī tie 2% bieži vien caur asarām, uztraukumiem un bezcerību.

Paļauties uz kādu citu ir būt par slīkoni.

Vēl es laikam neapzināti, bet esmu paveikusi to, ko jau iepriekš gribēju, bet kam man pašai iekšu nepietika. Skatīsimies kā nu dzīve tagad iekārtosies. Būs jāpārgrupē mazliet savas izpausmes.

Un visbeidzot. Es joprojām labāk saprotos ar maziem bērniem nekā ar pieaugušajiem. Laikam starp 30 un daudz vairāk gadīgiem man atrast vietu ir sarežģītāk.

Bērnu pasaulē viss ir vienkārši - gribu/negribu, patīk/nepatīk, apnika un ejam darīt kaut ko citu.

Ja vienmēr un visur tā dzīvi varētu izšturmēt. Uzmet tik lūpu un tev jau kāds pievērš uzmanību un spēlē pēc taviem noteikumiem. Bet nē, ja tu mēģini vai vēl ļaunāk uzmet lūpu lielajā dzīvē tevi pasūta spēlēties uz citu smilšu kasti. Kompromisi, mijiedarbība, pielāgošanās, salāgošanās, dažādu "kamolu" norīšana un izlikšanās, ka nekas nav noticis. Bērniem atmiņa tiešām nesniedzas tālāk par 5 min lielākajā daļā gadījumu, bet kā "lielais cilvēks" indivīds prātā patur daudz ko, analizē daudz ko un visu padara tik neiedomājami sad****u!

Jo vairāk gadu, jo mazāk saka ko tiešām domā, jo kuram tad gribas tikt pasūtītam iet meklēt sev citu smilšu kasti vai ne?

Bet atgriežoties pie sākotnējā - man patīk mani sīkie radinieki. Viņi ir forši. Bet spēt vienlaicīgi pievērst uzmanību 6 dažāda vecuma/dzimuma bērniem ir gatavais vājprāts, jo viņi katrs dara kaut ko savu. Tā nu es šodien reizē sķirstīju bārbiju grāmatu, skatījos uz Rozā panteras operāciju, kurā no viņas izņēma naudu, spraudu no podziņām līdzīgiem puļķīšiem koku ar visādām odziņām (jo puļķīši ir dažādās krāsās un koks nebija tikai zaļš) un skatījos uz mazo figūriņu kauju, kurā cīnījās 2.pasaules kara ložmetējnieki un karavīri pret aizvēstures laika čalīšiem, vikingu un kovbojiem un, protams, ka ļaunie uzvarēja! Ā un monētas bija kājinieku mīnas - mana ideja! :D

Un kā tad bez batuta. Man arī tāds kādreiz būs. Liels un atsperīgs...

Es laikam joprojām esmu bērna prātā. Vai vismaz ilgojos būt.

Jau atkal kādu laiku cīnos ar sarkanajām zombijacīm. Tiešām nesaprotu, kas pie vainas, jo ekrānā blenžu jau no aprīļa vidus, bet īstenās problēmas uzpeldējušas atkal tikai nesen. Un ne jau tikai ekrānā ir tā vaina. Arī grāmatas lasot. Būtībā pie jebkura sasprindzinājuma paliek sliktāk un tad atkal mistiski labāk. Tas ir kaut kas ap mani, tikai sasprindzinājums visu padara vēl ļaunāku.
Kaut kāda alerģija pret kaut ko, kas manas acis ir padarījusi ūber jūtīgas ir neciešama. Un šīs jūtas ir abpusējas - manas acis necieš viņu, bet viņa manas acis.

Šodien domājās par to, cik lielā mērā mūsu dzīvi un lēmumus ietekmē citi. Līdzcilvēki, paši tuvākie. Racionāli, iracionāli, emocionāli, morāli, amorāli - kā nu kuru reizi atkarībā no tā, kāda ir attiecīgā cilvēka dzīves uztvere, domāšanas tips un viņa paša uzskati par attiecīgo jautājumu.

Kā izvēlēties kurus padomus uzklausīt un kurus nē? Un kādai ietekmei pakļauties un kādai tomēr pretoties?
It kā jau tie tuvākie vienmēr ir mūsu pusē un teiks un darīs to, kas viņuprāt nāk mums par labu. Bet rodas jautājums vai viņi tiešām zin labāk? (Jo reizēm ar saviem padomiem viņi sačakarē citādi nekaitīgu situāciju.)
To citu ietekme reizēm kļūst tik liela ka gribās nokliegties: "Atjēdzies taču! Tā ir tava galva un tava dzīve - neļauj to maisīt citiem!"
No vecāku kā "autoritāšu" ietekmes lielākā daļa, šķiet, atbrīvojas pusaudžu gados un arī vēlāk dotos padomus tā arī vairs neuzklausa, vai labākā gadījumā skatās caur kritikas prizmu, tomēr pilnībā nelaižot gar ausīm.
Bet kā ir ar citiem tuvajiem? Māsām, brāļiem, draugiem, draudzenēm (kas nu kuram) - būtībā tiem cilvēkiem, kas mūs var ietekmēt daudz vairāk un tiešāk nekā paši varbūt reizēm atzīstam...
It kā jau skats no malas reizēm "atver acis" uz vienu vai citu lietas aspektu. Bet skatoties uz dažnedažādiem piemēriem, gadās novērot tendenci, ka izdvesta skaņa nodara daudz vairāk ļaunuma nekā paturēta pie sevis.
Galu galā, katrs pats taču esam liels cilvēks un spējam pieņemt [vairāk vai mazāk] loģiskus lēmumus, kas balstās uz katra kopējo zināšanu un pieredzes bāzi.
Protams, ir lietas, kas no malas izskatās savādāk, bet es laikam esmu par to, ka ķertajam, kas dzīvo vecos bēniņos un pārtiek no aizvēsturiskām zaptēm, bet jūtas laimīgs, jo savā priekšā redz ilūziju par sapņu māju ar 10 ēdieniem katrā maltītē un sulaini, nemaz nevajag atvērt acis uz patiesību.
Ilūziju pasaule ir viena laimīga vieta. Gan ne vienmēr un ne visiem. Bet reizēm man gribētos, lai mani atstāj manā iedomu neīstās realitātes pasaulītē, kur viss ir labi, cilvēki nemainās un pelēkie kardināli neeksistē. Vai vismaz vēl nav pienākuši.