Jau atkal kādu laiku cīnos ar sarkanajām zombijacīm. Tiešām nesaprotu, kas pie vainas, jo ekrānā blenžu jau no aprīļa vidus, bet īstenās problēmas uzpeldējušas atkal tikai nesen. Un ne jau tikai ekrānā ir tā vaina. Arī grāmatas lasot. Būtībā pie jebkura sasprindzinājuma paliek sliktāk un tad atkal mistiski labāk. Tas ir kaut kas ap mani, tikai sasprindzinājums visu padara vēl ļaunāku.
Kaut kāda alerģija pret kaut ko, kas manas acis ir padarījusi ūber jūtīgas ir neciešama. Un šīs jūtas ir abpusējas - manas acis necieš viņu, bet viņa manas acis.