Vēl aizķēries no šīs vasaras viena no labākajiem bradājumiem.

Šīs bija vienkārši fantastikas brīvdienas!!! Es pat nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi tik labi būtu atpūtusies.
Mana rīcībā bija spogulis un es varēju knipsēt visu, kas iepatīkas - gan detaļas, gan kopskatus - izpausties un izpriecāties pēc sirds patikas.
Un labāku kompanjoni es laikam nemaz nevarētu vēlēties!
Sākām ar stikla fabriku. Caurumam betona sienā priekšā bija savilktas dzeloņdrātis. Mazliet piņķera, aizķeršanās un nost āķēšanās, bet kopumā biju pietiekami "kompakta", lai tiktu tur cauri. Tālāk caur krūmiem uz nodegušu angāru, kurā, kā pieminekļi reiz bijušajam, stāvēja dažādi kokmateriālu apstrādājamo aparātu dzelzs karkasi.
Tālāk mūsu ceļš veda uz tukšajiem korpusiem. Aplupusi sienas krāsa, sarūsējušas lampas, kāpnes pie sienas, trubas, jumts. Un pusnorautas flīzes man vienmēr atgādinājušas tetri.
Un visai rūpnīcas atmosfērai pa vidu tāda kā nesodāmības sajūta. Iztrūka kāda daļa no ierastās piesardzības. Dzirde, protams, neatslāba, bet kaut kur iekšā sēdēja tāds "visatļautības velniņš", kas teica, ka mūs neuzraus.
Kaut kur netālu uz brīdi parādījās darbīgas skaņas un, negribot ne ar vienu iepazīties, mēs lēnām virzījāmies uz otru (arī izrādās dzeloņdrātīm piebloķētu) izeju. Par laimi dzeloņdrāšu rūtis bija pietiekami "šķidras", lai nesagādātu īpašas problēmas. Un pēc brīža mēs jau sēdējām uz betona sētas pretējā pusē tai, no kuras bijām sākušas.
Un tad mūsu ceļš devās uz pamestu tiltu.
Pusceļā, kā jau katrā sevi cienošā mazpilsētā satikām nepabeigtu daudzstāveni. Uz jumta piebeidzām kvasu, vērojot tanti parasto un tanti "clown edition" t.i. koši sarkanas spīdīga auduma drēbes un mikrofonīgā parūka visās varavīksnes krāsās. Līdz tiltam gan nenogājām, jo es šovasar biju noslinkojusi nopirkt savas kedas un aizlienētās sāka radīt sajūtu, ka esmu iespiesta balerīnu čībiņās, tāpēc tilts, kaut arī tuvu, sāka likties arvien tālāk.
Čāpojot tālāk šķērsojām sliedes. Es noķēru zilo gaismiņu. Man jau sen tādu bija gribējies. Tad uzrāpāmies uz trubu sastatnēm virs sliedēm. Skats kā sliedes aizvijas tālumā man vienmēr šķitis nomierinošs.
Kamēr atpūtinājām kājas, zālē kādu gabalu no mums parādījās kaķene ar diviem mazajiem pūkaiņiem. Maziņi viņi vienmēr izskatās tik mīksti.
Pēc brīža jau bijām bioķīmiskajā. Vakara saules spēle uz sienas uz mani kādu brīdi iedarbojās visnotaļ hipnotiski. Šādai gaismai kopumā piemīt savāda ietekme. Tā rada siltumu un atdzīvina krāsas, atšķirībā no tipiskās dienas gaismas, kas visu tikai izbalina un padara blāvāku.
Manī laikam aizķēries kaut kas no dabas pirmatnīgā zaļuma, jo mākslinieciski baudāms bieži vien, šķiet, dabas un betona vai ķieģeļu apvienojums. Kā rezultātā patīkamo atmiņas ainu stūrītī iegūla vairākas ar sūnām apaugušas sienas un viena paparde.
Tiekot uz jumta, mazliet pārsteidza tur esošo sēņu daudzums. Tik dažādas un tuvu novietotas vienuviet man vēl nebija nācies redzēt. Kāds ”metāla tārps” gan jau bija pamanījies vienai vai divām noraut cepurītes un vienu sēni apgāzt, bet rūsas beciņu kopainai tas lielu skādi nenodarīja.
Tālāk ceļojums pa metāla trubām visai neierastā veidā. Sajūta bija, ka ar vienu par maz, bet ar divām gandrīz par daudz. Bet tā kā manā plecā bija ne mans spogulis, tad lai būtu divas. Visai skanīgs gājiens, klausoties kā trubu ne visai biezais virsējais metāla slānis ieliecas un pēc tam atlec atpakaļ. Tādas savdabīgas lamas, lai gan, kuram tad patīk, ja viņam pa galvu danco.
Un visbeidzot ilgi gaidītie skursteņi, bunduļi un citas jaukas lietas. Jāsaka gan, ka saules gaisma jau bija kļuvusi pavisam blāva, tāpēc kadri brīžam vairs neķērās tā kā gribētos un arī visa teritorija palika neizstaigāta. Bet, tas tikai dod iemeslu atgriezties. Rūsas bunduļi, ēkas un milzīgā zāle radīja sevī ievelkošu pamestības sajūtu. Izjūtu purvājs, pa kuru var brist, brist un tur arī uz kādu laiku iestigt. Atmosfēra tāda, it kā gadiem tur neviens nebūtu bijis un būves palikušas gaidīt mirkli, kad tās aprīs daba.


Kaut kad būs arī otrā diena. Bet tas prasa laiku un acis un šobrīd man nav ne laika ne spēka, lai tērētu kādu no šiem resursiem.