Kamēr dzīvē kaut kas nav labi gribās tiekties uz priekšu. Bet, kad ir sasniegta patīkama idille, šī vēlme pāriet un lielie mērķi kļūst drīzāk par biedu, ne pamudinājumu. Bet šādi nebūs labi vienmēr ir nepieciešama izaugsme un attīstība. Galu galā vienīgā iespējamā paļaušanās ir tikai un vienīgi uz sevi. Tikai mana pirmā un galvenā prioritāte esmu es pati. Visiem citiem ir viņu dzīves, rūpes, darbi un dzīves, kurās viss griežas ap viņiem. Tās ir viņu cīņas tāpat kā man ir manējās.
Vienkārši reizēm gribas paļauties, atbalstīties..., bet tas ir pats, pats pēdējais, ko vajadzētu darīt. Reizēm tas piemirstas un tad liekas, ka savu pasauli var balstīt arī uz citiem, bet tā nav. 98% tas novedīs pie izgāšanās un tikai 2% paliek izdošanās. Un arī tie 2% bieži vien caur asarām, uztraukumiem un bezcerību.

Paļauties uz kādu citu ir būt par slīkoni.

Vēl es laikam neapzināti, bet esmu paveikusi to, ko jau iepriekš gribēju, bet kam man pašai iekšu nepietika. Skatīsimies kā nu dzīve tagad iekārtosies. Būs jāpārgrupē mazliet savas izpausmes.