Es beidzot esmu paspējusi izdarīt visas lietas, ko līdzšinējais darbs man liedza. Varu nēsāt savu dzimšanas dienas dāvanu ar diviem izņemtiem posmiņiem. Un pateicoties tai arī kontrolēt savu laiku, kas dod brīvības sajūtu.

Šorīt radās ideja arī par citu šādu tādu nianšu uzlabošanu.

Un šodien ir mana pirma darba diena darbā, kas būs patiešām lielisks un piemērots man!

Tiku pie jauna detektīva, kas atgādina laikus, kad dienām varēju nekāpt no gultas laukā un lasīt, lasīt, lasīt...

Ja neskaita sutoņu aiz loga beidzot ir atgriezusies ilgi gaidītā brīvība.

Un mans dižākais secinājums ir, ka nav stulbāka darba laika kā no 10 - 17 vai 18! Tas pavelk strīpu dzīvei! No rīta uz darbu un no darba laikā, kad viss jau veras ciet un diena ir beigusies. Es labāk no rīta neesmu izgulējusies un ceļos 8, bet man ir pēcpusdiena vai arī eju uz darbu pēcpusdienā, bet man ir viss rīts, lai dzīvotu.

Šis bija tiešām jauks vakars. Ar patīkamu atmosfēru, našķiem un lielisku kompāniju! Biežāk gribētos tādus.

Sāku saptast, kāpēc no universitātes cilvēkiem bieži vien paliek vairāk draugu kā no vidusskolas.

Easyget sanāk kā tāds mūsdienu afišu stabs.

Nedēļa garām. Vēl viena un tad vēl viena un tad jau es ceru, ka manu seju vakaros rotās smaids, no rīta rotās smaids un mana dzīve ies uz augšu. :)

O jā, o jā, o jā. Es to gribu tik ļoti cik sen neko neesmu gribējusi! :) Un es ceru, ka tas tiešām atbildīs maniem expectations...

Es laikam sapratu kā raksturot šo sajūtu. Tas ir kā bērnībā, kad kādā spēlē ir jānonāk drošajā zonā neļaujot sevi noķert vai sev trāpīt. Un kamēr tu skrien ir tā iekšējā nemiera sajūta "bet ja nu es nepaspēšu?". Un tieši tas mani vajā katru dienu - un ja nu es nedabūšu?

Šodienas kopsavilkums.

Rīts sākas ar tik milzīgu nevēlēšanos vilkties uz darbu! Pat uz skolu, patiesībā it īpaši uz skolu un universitāti es nekad ar tādu riebumu negāju!

" Kārtējā izmisīgā pirmdiena! Mani goda vārds moka izmisums - vēlme raudāt, kliegt un pamest! Esmu naudas vergs."

Tad nu kā parasti, kad šai dienai bija jābūt potenciālajai katastrofai tā nav.

" Es mīlu datorus!!! Un šodien man patīk pirmdiena! "

Jo cilvēkiem patīk un viņi ņem.

Kaut kas šodien ir sakasīts. Gribētos gan vēl kādu. Vismaz vienu vai divus. Divus, protams, labāk nekā vienu.

Katra ciniķa briešmīgākā kaite - mīlestība.

Cik daudz reizes man veļ būs jāviļas, lai man pietiktu vai arī, lai es vienreiz par visām reizēm saprastu?
Vai tā būs vienmēr? Vai tas viss vienmēr būs uz maniem nerviem, manu atbildības sajūtu, manu kauna sajūtu?

Un pēc tā visa un noteikti vēl daudz kā šaubos, ka paranoju, piesardzību un mūžīgo iekšējo nedrošību būs iespējams tā vienkārši izskaust. Un man riebjas tās sajūtas. Par tām ir maz kas vēl nomācošāks...

Kļūst vienkārši skumji domājot, ka es sev turpināšu to nodarīt. Es esmu kļuvusi par to atkarīgo, nožēlojamo lupatu, kurai var kāpt un kāpt virsū, regulāri ieslaucīt mēslus un es to vienkārši paciešu, noriju, samierinos UN CERU, KA TAS MAINĪSIES!!! Naivuma un stulbuma kalngals. Esmu kļuvusi par to, ko ciniskā manis versija uzskatīja par ļoti nožēlojamu sieviešu modeli. Un te nu es esmu. Bez izejas un izvēles. Vismaz pagaidām.

Tāpēc es gribu būt neatkarīga. Ja man ir jāizlemj, ko es ziedotu - otru cilvēku vai iespēju, ka es pati spēju nodrošināt savu dzīvi, šobrīd es teiktu: "Cilvēki nāk un iet un katrs no viņiem mani sāpinās, ja ne vienā, tad citā veidā, bet es palieku". Ja es strādāju sev, dzīvoju sev, esmu viena, ciniska un tikai ārēji un papusei laimīga, tas iespējams vismaz uz kādiem gadiem būtu vieglāk. Un tad es nosprāgtu veca un vientuļa ar saviem kaķiem. Patiesībā, ja ar laiku es dzirdu kā kaķīši ar mani runā, tad nav ne maz tik traki.
Patiesībā vienīgais, kas maini baida nākotnē bez kāda blakus ir vientulības sajūta, kas ar laiku pārvēršas šizīgā izmisumā, jo vientulība nav vienatne. Vientuļš cilvēks neizvēlas būt, bet tāds vienkārši kļūst.

Es vienmēr gribu būt viena, nevis vientuļa. Tas tiešām ir dzīves viens no pašiem svarīgākajiem postulātiem.

Es gribu varēt paļauties. Paļauties tā, ka es zinu, ka viss būs kārtībā, nevis pēdējā mirklī iespējams sagrābts, saķerts, ja paveicās tad uz cūceni kaut kur sakasīts. Un uz nākotni kaut ko atlikt ir bezjēdzīgi. Cerēt uz izmaiņām? - naivi.
Labākajā gadījumā smags darbs un daudz nervi, sliktākajā - atskārsme, ka es esmu izcūkojusi visai pamatīgu daļu savas dzīves, lai ļautu sevi sagraut un izpostīt, jo es cerēju uz kaut ko, kas nekad nepienāca.

Stulbā emocionālā kondīcija.

Šim darbam ir specifika. Iespējams jauns prieks katru dienu no jauna. Vai arī nē.
Pirmais pasūtījums katrā jaunā dienā ir prieks, ka mana "pakaļa" vairs nav zem sitiena ar SA 0. Kas attiecīgi ļauj būt priecīgai vismaz uz mirkli katru dienu, kad ir pasūtījums. Pie noteikuma, ka ir.

" Yesterday you said tomorrow. " Lielisks Nike reklāmas sauklis. Vismaz uz manu sportošanas entuziasmu un motivāciju strādā.

Es gribu, lai šī ir brīnišķa diena ar 3 pasūtījumiem! Tagad!

Mani klients tikko uzrunāja pamazināmajā formā! Baisi!

Kā cilvēkam var ielikt vārdu Gintārs?

Es šodien tiku pie web kameras. Nocīnījos gan pamatīgi, līdz šim 2006. gada modelim piemeklēju Vistas draiveri, kas arī strādā. Bet nu rezultāts ir bilde! Kaut arī visai miglaina. Bet priekš tā laika kvalitātes nav slikti. Galvenais, ka caur to var redzēt!

Nu jau uz pusi mazāka fuj diena

Fuj diena