| |
[May. 4th, 2006|04:20 pm] |
|
man liekas, es esmu beidzot Tevī iemīlējusies, bet man nemaz negribas to atzīt. Es arī zinu, ka mēs viens otram patīkam un paļaujamies viens uz otru, jo sevišķi (cik pazīstami!), bet es negribu. nav vēl laiks saņemt lielu naudu par sāpēm dižu tekstu izskatā |
|
|
| |
[May. 1st, 2006|07:59 pm] |
|
man patīk, ka atkal ir laiks ar svaigajām lietām - piem, normāliem gurķiem un tomātiem, zaļumiem. man liekas, es varētu pārtikt tikai no dārzeņiem un piena. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2006|10:54 pm] |
|
nožēlojamā pieradumu verdzene. ne ko vairāk. kāpēc man ik palaikam ir jāaizliedz sev atvērt acis un ausis |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2006|01:36 pm] |
|
man liekas, maz ir palikušas lietas, kas mani spētu aizraut, jo ir uzradusies nepieciešamība pēc drošības sajūtas. es cenšos visu apsvērt - vai man tiešām tas ir vajadzīgs, ka salīdzinot ar iepriekšējās vasaras bezrūpību un bohēmu, tagad ir palikūšas tikai ilgas pēc idealizētām lietām un cilvēkiem, kādi viņi nemaz nav. man pašai paliek mazliet bail |
|
|
| ikdiena |
[Apr. 30th, 2006|11:51 am] |
mazliet skumdina, ka visi kārtīgi saplānotie darbiņi ir izgāzušies, jo mans draugs ģenītis svin savu diplomdarba uzrakstīšanu, svin tik ļoti, ka nevar sagaidīt, kad es vienreiz vilkšos ārā no darba un beigšu piedalīties kaut kādās dumjās sēdēs, ir taču jāpaspēj, kamēr nav sākušās debates. vakara pirmo daļu pavadu smejoties, nakti - aizmiegot, rītu, pamostoties un secinot, ka ilgi pazītie cilvēki var sagādāt arī pārsteigumus savā izskatā. no kailuma jau neesot jākaunās. bet visi plāni ir izgāzušies, jo ne mēs ar aneti esam limbažos, ne ģenītis ar rinķīti ogrē. telefoni nedarbojas, jo ir divu veidu stulbeņi - vieni, kam nav kredīta, otri, kam ir izladējušies telefoni. protams, visam pieredzētajam ir jāpaliek starp mums, kaut vai tikai tāpēc, ka nedrīkst ņirgāties par ģenīti. viņs itkā esot darījis daudz slikta, bt vēl vairāk laba, tāpē kušs. lai neciestu kvotas
vakar skatījos daudz stulbu filmu, piem, šausmene 2, vai arī raidījumu Skrējiens pēc miljona. māsa mani dauza, brālis tikmēr uztaisa picu un es nemaz nejūtu vajadību ballēties tikai tāpēc, ka vacēki nav mājās. |
|
|
| |
[Apr. 24th, 2006|02:01 pm] |
lietas, kas kaitina:
- kusla īdrēšana pie sevis - mmm, hmm un tml. nepatīk, ka man blakus sēz kāds, kas skatās datorā un tusnī.
- nepatīk laucinieciskas vīriešu uzmanības izrādīšanas lietas (piem - kāju braucīšanas, siekalošanās, uzkrītoša skatīšanās un krūtīm, gramstīšanās un tml)
- nepatīk, ka ik palaikam prasa - ar ko Tu runāji, kāpe? kas būs nākamais ģenerālsekretārs?
- nepatīk, ka kādam ir tāda receklīga siekala starp lūpām. katram pašam jātiek galā ar savām aknām
- nepatīk, ka traucē gulēt, dauzās gar durvīm un lec virsū guļošajiem
- nepatīk masveidīgas piedzeršanās tik tāl, ka visiem (pārsvarā visiem) interesē tikai pati piedzeršanās nevis kaut kādi citi mērķi. tādi tizli mērķi kā mainīt dzīvi ir sveši, ja? |
|
|
| |
[Apr. 13th, 2006|04:27 pm] |
es visu laiku atražoju sevi atkārtojoties. bet visas lietas, kas manī atkārtojas, ir kategoriskas priekš manis. līdz ar to, nav iespēkam lietot vārdu - vidējs.
šis ieraksts patiesībā top par godu maniem labākajiem draugiem un jo sevišķi - mārtiņam rinčam. lai arī viņš no manis ir "nokāsis" 16 ls, viņš ir tik patiess, tik patiesus cilvēkus var sastapt vēl vienīgi daugavpilī. laiks un notikumi ir tie, kas novelk visādus uzslāņojums, tāpēc es nevis bēdājos par tām sāpēm un vilšanām, ko man sagādājuši to autori, bet priecājos par tādiem cilvēkiem, kas aizvien ir blakus, arī, ja rīkojos muļķīgi. man liekas, nav vairs daudz tādu cilvēku, kas no sirds un bez visādiem nodomiem padotu Tev roku. mārtiņš rinčš tāds ir. tāpēc šī ir slavas dziesma mārtiņam rinčam! |
|
|
| |
[Apr. 2nd, 2006|09:34 pm] |
ja, sarmīte, vai Tu esi ko dzirdējusi par dzīvi - , man prasija voldemārs. anete bija tik sajūsmīga par šo jautājumu.
un tad mēs dodamies meklēt dzīvi. itkā dzīve slēpjoties klubā Sarkans. Sarkans mani vairs nespēj aizraut, jo ir pārbāzts ar ārišķiģiem vīriešiem un nogribējušamies sievietēm. un man pietrūkst elpas. es gribu atkal atrast savas pilsētas diskrēto šarmu. nav spēka un džudo vīrs mani ņem uz pleciem un ir apņēmības pilns aiznest līdz brīvībai, nē, līdz brīvību simbolizējošajam, nebrīvajam brīvības piemineklim. piemineklis raud. bet es jūtos zinīga un priecājos par cilvēkiem, kas paņem uz rokām, kad pietrūkst spēka. |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2006|10:25 am] |
es tikai gribēju pateikt, ka šodien mans labākais draugs ir mārtiņš rinčs. kad pietrūks spēka, viņš vienmēr paņems uz rokām.
pēdējā laikā man nav apetītes. pārtieku no labām domām un labiem vārdiem. lai gan manī rada stresu, tomēr patīk laiks, kad cilvēki atveras. izmet savu žulti un gan jau pēc tam aicinās uz kino. stulbeņi, bļe. |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2006|02:45 pm] |
|
nesatraukties par lietām ko es nevaru ietekmēt ir ne tikai mans parastais moto, bet arī šonedēļas. visvairāk es nodaru sev pāri nevis ar kaut kādām nepiepieldītām vēlmēm, sevis mocīšanu un grūtībām saņemties, bet tieši emocionālo domāšanu. Daži saka, ( nu arī daži zinātnieki, ja? tā ka nepiesienaties par faktu interpretēšanu) ka vārdi emocijas un domāšana nav savienojami. Es tam neticu. Bet plašāk amn slinkums rakstīt |
|
|
| |
[Mar. 22nd, 2006|06:00 pm] |
ir grūti novaldīt asaras. kaklā kamols un sirds sažņaudzas. draugi atveras un kļūst tikai par garāmgājējiem. tāpat kā visādas mīlestības par partneriem.
nesen biju savā skolā uz salidojumu. tik vienkārši. tik viegli. dzied koris sen zināmas skolas laiku dziemas, ka jāraud no prieka. bet šis pireks ir nekur neliekams.
eh, kā man gribas kādu dauzīt uz izgkliegt visu to smagumu un atstāt asaras. bet man nav ne jausmas - KAM |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2006|09:39 am] |
|
apbrīnojami ir tas, ka lai arī mēs skaitamies draugi, tomēr ir tik jauki dzelt un dzelt. Vairāk vai mazāk, mēs domājam tikai par savu labumu. Un tad cilvēks parāda savu spēju robežu, kas ir tik maza tomēr. Man vienmēr patikuši cilvēki ar augstu pašapziņu. Vajag lielu pašapziņu, lai pielīstu, liekšķerētu un izdīgtu atzinību, bet vēl lielāku,lai būtu pašpietiekams. Man patīk iedomīgie un pieagušie. |
|
|
| |
[Mar. 3rd, 2006|09:57 am] |
vakar biju šausmīgi nervoza,negribēju dzirdēt muļķības un lietas uztvēru pārāk saasināti. šodien pieceļos uz smaidu - nemaz jau tik traki nav. bet tomēr, es vēl joprojām nevaru sev atbildēt uz jautājumu - kuram var un kuram nevar uzticēties un kuriem var un nevar uzticēies mani draugi. man ir bail, un šīs bailes līdz ar bērnu acu zaudēšanu, pamodinājušas manī cinismu un vieglu ironiju. ģirta pasaulē, kur valdot mīlestība, šāds veidojums kā sarmīte, nekam nederētu. disharmonējoš.
mamma tikmēr saka, ka jāiet potēties - pret ērču encfalītu un difteriju. Tas nesakrīt ar manu uzstādījumu, ka man nepatīk savā ķermenī ievadīt zāles. izskatās, ka šis būs viens no principiem, ko pārkāpšu.
Vēl, vēlos paziņot, ka man nav savas privātās dzīves |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2006|10:14 am] |
apstājies, un Tu būsi mierīga, harmoniska un mundra.
manī pamazām iezogas skepse. pirms laika man viss bija jauks, mīļs un interesants, lai arī manas mirdzošāš bērna acis sen jau atstātus krustcelēs. varbūt es vienkārši esmu kļuvusi pieaugusi. |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2006|10:35 pm] |
sirdspuktu attālumā nolaižas pašapziņa. man liekas, ka, ja ir tā, ka var dzirdēt Tavus sirdpukstus, tad vajag vai nu lielu pašapziņu (lai būtu kaila viņa priekšā) vai nu tās arī nav. Ja dzīve ir putns un mēs katrs - vēja pūsts zars, tad pašapziņa ir tā koka sula, kas ļauj nesalūzt. Kaut tik tas putns nolaiztos tieši uz mana zara!
- Cik gan maza ir tā robeža starp lielo pašapziņu (gudrību) un tās neesamību -, viņš teica un savāca lūzušu žagaru kaudzi |
|
|
| |
[Feb. 21st, 2006|04:47 pm] |
kā lai zinu, vai neesmu izaudzinājusi čūskulēnu savā azotē? esmu vienmēr bijusi tik paļāvīga un ticējusi labajam, ka nemaz nejūtu to indes smaku.
visgrūtākā ir pārbaude ar varu, un lielākoties, cilvēkus tā sabojā. Tā ir tikai un vienīgi kompleksu risināšana un biežāk negatīvi kā pozitīvi. |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2006|10:01 am] |
jau sen gribēju ierakstīt kādu stāstiņu par ieradumiem. Viens no tiem ir stāsts par glāzīti ar oliņu, tā vienmēr stāv noteiktā vietā, tajā ir 1 cm ūdens un es vienmēr ieleju vēl dažus, lai dabūtu tieši divus malkus. No šīs glāzes es arī dzeru tā, ka apslapinu lūpas un zodu mazliet. Noslaucīt nav svarīgi. Pilieni uz zoda. Un diena var sākties. Vienu rītu saskābu, jo oliņas glāžē kāds bija atstājis duļķainu sķidrumu.
Tie ir sīkumi, un tādu ir daudz, bet pati brīnos, cik daudz šādu sīku rituālu manā dzīvē. Tāpat arī brīnos par to, cik ļoti mana sirds liek manīt to, ka viņas spēki nav neizsmeļami. Interesanti, vai ir kāda kopsakarība starp sirdspukstiem un sirdscilvēkiem? Ir gadījes dzirdēt citu sirdspukstus, un tās, protams, ir īpašas reizes. Sirdspukstu dzirdēšana ir celš uz cilvēku sirdi. Un ne katram Tu savu sirdi parādi. Ja nu vienīgi sirds pa muti kāpj ārā un tā jāatstāj uz trotuāra |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2006|01:48 pm] |
es iemacijos slēpot. pirms tam domāju, ka mani ziemas prieki neskar, ka tas nav priekš manis un man tas riebjas. bet nē, vajag tikai būt centīgama, lai iemācītos, un tad var arī lidot ar atplestiem spārniem, kā jau putnienei pienākas. tagad gaidu atkal dienu, kad varēšu laisties lejā pa kalnu ar atplestām rokām. man ļoti patīk tā sajūta, kad sniegs sitās sejā.
bet tagad sūdzība. man ļoti ribjas, ka cilvēki nespēj just kopīgu atbildību. viss. ka tikai savas personīgās lietas vai personīgās atbildības sfēras izskatītos spīdoši, pārējais ir otršķīrīgi. Ziniet ko man tagad par to gribas teikt - ejiet ēst rīsus. |
|
|
| |
[Feb. 16th, 2006|10:01 am] |
|
ja dzīve ir putns, tad man būt vēja plosītam zaram |
|
|
| |
[Feb. 15th, 2006|11:11 am] |
čau, mazā!
es gribēju ar sevi palepoties, ka esmu gudra un spēju izlīst caur adatas aci arī visai bezcerīgās situācijas. tagad gribas kā mazam bērnam spiegt un lēkāt - cik es esmu apķērīga. emocijas nu pavisam nav tās, kas palīdz atrast atbildi uz jautājumiem. labāk apstāties un vienai sarunāties ar ziemu, ļaut, lai laikis Tevi pažēlo un tad atbildes atnāk pašas no sevis. |
|
|