| |
[Sep. 2nd, 2006|10:47 pm] |
vakar noreibu no aizmiršanās, nē, nenoribu un neaizmirsos, bet ti tuvu, ka vēl joprojām skudriņas skrien.
- jā, nē, jā, nē, mēs itkā abi mirkšķinam acis, bet mēģinam būt pareizi. sieva un bērns un man - pareizās dzīves uzstādījums.`jā, nē, jā, nē, bet tās sajūtas, kad abiem gribās, bet tomēr saņemamies...tik dzīvas, pilnasinīgas. adrenalīns. |
|
|
| |
[Aug. 30th, 2006|07:08 pm] |
šorīt ļoti negribīgi iekāpu autobusā liepāja - rīga, jo zināju, līdz ar durvju aizvēršanos, lēnām arī visādos atmiņu skapjos jāsteidz krāmēt mana vasara.
patiesībā vēl jopprojām gribētu atrasties kādā latvijas nostūrī un nemitīgi meklēt romatisko. Romatiska ir rīta migla uz ceļiem, kad jābrauc ar riteni, romantiskas ir mazās kurzmes pilsētas un latgales sādžas, kurās mīt vairs tikai atmiņas par cilvēku tuvumu. Romantiska ir Daugavpils, kur jāsajūtas kā ārzemēs (pat briselē latviešu valodu var dzirdēt vairāk). romantiska ir tuvuma jušana, bet nepieskaršanās.
lai nu kā, man patiesi ir sajūta, ka esmu šo vasaru izdzīvojusi un izgaršojusi, un tā visa rezultātā, neesmu pazaudējusi pašcieņu. |
|
|
| |
[Aug. 28th, 2006|03:37 am] |
šobrīd man gribas raudāt no tā, cik man ļoti negribas atgriezties realitātē. 7 dienas apkārt Latvijai. Uzticēšanās, paļaušanās un cllvēku pārbaude. Jo tā Tev nav nekāda suņu dauzīšana parkā. Es ar katru dienu jutos aizvien labāk, lai gan sākumā bija līdz nāvei grūti, tā ka bija jāstāj malā. Un jā, beigu beigās ēs kļuvu arvien spēcīgāka un spēcīgāka, ka šodien man ir tik ļoti kauns par vienu nestabilu situ;aciju (pirmo-vienīgo), ka raudāt gribas, bet es esmu nobraukusi 500 km, un - pats galvenais - sajutusi to, ko nozīmē drauga plecs.
šorīt mēs ar lukašu domājām par to, kā tad mūs sagaidīs Rīgā:
- drošvien būs kāda pusstunda, stunda liekulības!
- jā, liekulības tirgus
un patiesība nav tālu jāmeklē.
es mīlu, bet nepieskaršos. tik tuvu, bet sajust Tevī mazu bērnu, ko pasargāt, šķita svarīgāk |
|
|
| |
[Aug. 15th, 2006|01:35 pm] |
visbriesmīgāk ir kad otram sāp,
pats visas eles mokas vari izciest,
bet visbriesmīgāk ir kad otram sāp
un Tu neko nevari padarīt.
es, protams, ļoti pavirši citēju ziedoni, bet man ir ļoti nelāgas priekšnojautas, tā ka nav iespējams domāt par ko citu. |
|
|
| Mana Vasaras Universitāte |
[Aug. 14th, 2006|06:20 pm] |
Man tomēr liekas, ka vajag kā jau katru gadu sarakstīt visādas pie sienas paliekošas atmiņas, bet es pierakstīšu tikai dažas.
Man šajā Vasaras universitātē nezin kāpēc ik palaikam bija skumji, bet tie brīži, kad priecājos, bija patiesi jauki. Tātad, es rakstīšu par skumjām un priekiem.
Visupirms jau mani pārņem apātija ik palaikam. Un nav iespējams izskaidrot, kur tām skumjām sākums un kas iestumj to kalna galā esošo sniega piku. Man vakaros nezkāpēc gribējās būt smēķētājai, sēdēt vienai krēslainos vakaros un lēni un graciozi kūpināt cigareti, saliekot pirkstus manā īpašajā "sarmīte smēķē" pozā.
Bet es priecājos par labajiem un tik ļoti no sirds nākušajiem vārdiem, par smaidiem un vienkāršību...ka ir tā, ka acīs sariešās asaras, kad mīļie latgales jaunieši raksta jaukus vārdus un dāvina mīļus smaidus sarmītei, jo sevišķi tad, ja pirms tam esi saskārusies ar cilvēkiem, kuriem pat vairs nav cilvēku sejas, par darbiem un vārdiem nemaz nerunājot.
Man patīk mana mīļa organizatoru komanda formulā 3+1, tā ka liekas, kopā varētu kalnus gāzt. Mums ir kopīgs ūdens, jogurts un piens :) Tas, ko Tu ieguldi cilvēkos, tam patiesi ir vislielākā vērtība, un tāpēc man prieks, par mūsu ieguldījumiem vienam otrā. Draugi atklājas tad, kad ir visgrūtāk, līdz ar to, es atkal un atkal saprotu, kas ir patiesi draugi. Un vijaukākais, ko Tev kāds var pateikt - sarmīt, Tu esi ļoti labs cilvēks, un Tu esi pelnījusi, lai Tev blakus arī būtu labi cilvēki. Tad atkal acīs sariešas asaras. Laikam šī VU bija asaru universitāte, tā ka emocijas ir tik lielas, ka asaru kunkuļi veļas lēveriem.
Un tad vēl es kļūstu aizvien rūpīgāka un mātišķāka. Ar segu segšanu, ar klusuma meklēšanu draugiem, ar glāzi ūdens un aukstu alu. Ai, tās tikai tādas lietas un atmiņas, dažas es pārcilāšu vēl ilgi.
Jā, un tad vēl visādi pārsteigumi, bildinājumi, pārdzīvojumi, kādi nav bijuši 7 gadus, ka ne ko pielikt ne atņemt |
|
|
| |
[Aug. 10th, 2006|11:54 am] |
|
kailas pēdas un pustukšas somas - man tā lūk gribētos |
|
|
| |
[Aug. 9th, 2006|11:00 am] |
vakar viens mans draugs un vienlaikus arī bērns pārpeldēja daugavu pie Akmens tilta, bija arī ziņojums, bet, ja ziņojums nekļūst par ziņojumu cietiem, tad tās ir tikai iedomas.
bet šodien es pieceļos ar stresa sajūtu vēderā, kas nozīmē, ka tuvākās dienas man nebūs apetīte, jo līdz ar pēdējiem miegiem no acīm, pazudusi arī ēstgriba, kā vietā nākusi stresaisnā atbildības sajūta par pasākumu, kurā piedalās 200 cilvēki. tas tomēr nav nekāds tūtiņdreijātāju darbs. ar laiku nākas secināt, ka TPJO kļūst pati par savu vergu, jo līdz ar nemitīgo mudžekļveidīgo attīstību, klāt nāk arī prasības pēc - ātrāk, vairāk, lielāk, skaļāk. |
|
|
| |
[Aug. 8th, 2006|01:45 pm] |
es pēdējā laikā kafiju dzeru nevis tāpēc, lai dzertu kafiju tās kafijbūšanas dēl, bet lai mazinātu galvas sāpes.
vakar biju viesmīlīgajā latgalē, dažiem jau apnikusi mana sajūsma, bet laikā, kad te Rīgā man apkārt cilvēks cilvēkam ir vilks un mērena ņirgāšanās vienam par otru ir pat vēlama un stila sastāvdaļa, nevar nesajūsmināties par to vienkāršību, sirsnību un smaidiem, enerģiju, kas strāvo no tiem cilvēkiem. mani solīja izguldīt gan daugavpilī, gan rēzekne. - Nu, Sarmīt, Tev taču ir jāpaliek, mēs tūlīt atradīsim, kur Tev palikt! Šausmīgi patīk.
Man ir arī jauns draugs. Edgars Kots. Viņš ir mazliet slavens. Viņš arī turpina ar mani sarakstīties par apelsīnu tēmu, ko diezgan skaidri jau aprakstījusi mana māsa. Ceru, ka viņš nedomā, ka vēl aizvien sarakstās ar manu tēvu |
|
|
| |
[Aug. 4th, 2006|12:38 pm] |
man liekas, ka manī tomēr ir kaut kas vairāk kā uzvārds. mana dzīve šobrīd mazliet ļodzās, jo sāku daudz pievērst uzmanību ivsādām runām un parunām, tā ka sirdis graužas ne tikai par pārāk ziedošam un tauriņu pilnām pļavām. bet ko gn te žēloties.
vakar satikām šamani, kurš teica, ka esmu sirdcilvēks, būšu ļoti laba māte un man ir tieksme ātri iemīlēties, bet pēdējā laikā es sāku domāt arī ar prātu. viņs gan neteica man neko par manu auru, jo meitenēm par aurām neko nesakot šamanis, kas 2 gadus gulējis uz gultas paralizēts. cits man TUvs cilvēks tikmēr ieteica sevi promotēt (tas ir svešvārds tizls), bet es to visu nolieku atceramo domu plauktiņā un tagad iešu uz veikalu nopirkt vajadzīgās sastāvdaļas dažādām gaļu marinādēm. |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2006|03:19 pm] |
|
ak Dievs, cik forši ir beidzot dzirdēt pērkonu |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2006|03:11 pm] |
šorīt mēs mīlējāmies kā nekad. un Tu biji tik kails manā priekšā, ka sāku pat mulst.
reiz man viens vīrietis prasīja, kādas attiecības es ar viņu vēlētos, jo viņam bija labi tāpat kā bija.
- būt kailam viens otra priekšā - tas ir - nevis izģērbties un rādīt visādus kailumus, bet būt kailam, lai var dvēselīti redzēt. Nav jau viegli, vajag lielu pašapziņu, lai nejustos neērti, sākumā ir bail, jo ērkšķi kailu miesu plēš ērtāk kā iedžinsotu, un vispār, egoisma pārvarēšana ir skola, kurā mēs mācamies visu mūžu. |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2006|10:56 am] |
man patīk, kā mans tēvs informēja friku par to, ka brauksim ģimenes izbraucienā:
Tēvs - Mēs 5dien brauksim ģimenes izbraucienā!
Frika - Es zinu!
Tēvs - Un tur mēs sadzersimies un sarīsimies! |
|
|
| |
[Aug. 3rd, 2006|10:37 am] |
Vakar nopirku Krāslavas rajona karti un aiamirsu to darbā, citādi es varētu to pētīt un nedomāt par visādām nomācošām lietām. Man ļoti patīk kartes - tektoniskās, ģeogrāfikās, tagad man ir uzdevums tarast ģeoloģisko karti. Kartes rosina fantāzijas. Drošvien, ja man būtu specifiskas un ļoti labas zināšanas (lai gan vispārīgi - manas zināšasa par šo tēmu ir labas), tad e nevarētu sadomāt visādus stāstus pati piekš sevis, kur varētu būt bijusi Atlantīda, kā pārmainīsies pasaule tektoniskajās lūzumzonās un kur būs nākamā zemestrīce. Krāslavas rajona karte ir īpaša 2 iemeslu dēļ:
1. Tas ir skaistākais Lativjas rajons, bet sevišķi tas vēl nav ievērots, jo ir slikti ceļi, tālu jābrauc, stereotipi un tml. Bet Krāslas rajonā ir visvairāk ezeru. Kur tik brauc - ezers redzams.
2. Rīt es braucu ģimenes izbraucienā uz Krāslavas rajonu, tāpēc karte vajadzīga, lai redzētu ceļus kā man braukt ar manu jauno draugu ričuku.
Tad es vēl brīnos par to, ka manī mīt daudz neatraisītu ideju un sapņi, kas nekad nepiepildīsies |
|
|
| |
[Aug. 2nd, 2006|06:38 pm] |
|
kaut kas klusām sāp. visapkārt bars, visādi pusvilki ar puvušiem smiekliem |
|
|
| |
[Jul. 31st, 2006|11:28 pm] |
|
man, piemēram, liekas, ka cilvēki, kas cietuši kuģu avārijas, pēc tam ilgi vēl nevar uzkāpt uz kuģa. Tāpēc, nemēģiniet mani pirms laika aprecināt, savest ar kādu kopā vai tml, jo "es izskatoties nobriedusi nopietnākām attiecībām" |
|
|
| |
[Jul. 31st, 2006|11:19 pm] |
|
ričuku nevar atstāt vienu, tāpēc to likšu busiņā un braukšu uz krāslavas rajona aulejas pagastu.
šodien es peldēju juglas ezerā un dusmojos uz ezeriem, es gribētu atrast tādu, kas man pa īstam patīk. Manam ideālajam ezeram jābūt šādam:
- Negribi, lai tur, kur peldos, un man patīk peldēt plaši (tālu no krasta un tā), būtu daudz zāles un dūņas
- Nepatīk ezeru, kur ļoti agri paliek dziļš vai arī ezeri (kā piem Rāznas), kur atkal līdz normālam dziļumam jāiet ļoti ilgi
- Nepatīk ezeri, kur daudz cilvēku
- Patīk ezeri, kur ir smuka smiltiņas
- Patīk ezeri, kur nav pārāk maza teritorija, kur ūdens ir no krūtīm līdz kaklam (tas ir mans mīļākais dziļums, jo var forši nirt un staigāt uz rokām)
Vai Jums kādam ir kāds ieteikums?
Jūra ar nav tomēr tik kruta, jo man patīk mīkstā sajūta, ko uz ķermeņa spēj atstāt tikai ezers. Jūrā ilgi ir sekls, ir ciets ūdens. Bet upes ir aukstas un straujas.
|
|
|
| |
[Jul. 29th, 2006|12:50 pm] |
|
manā virtuvē dzirksteļo un laižās taureņi un tādā visādu lietu aizsegā divi cilvēki pamazām viens otrā iemīlās |
|
|
| |
[Jul. 28th, 2006|01:12 am] |
mani vakari pēdējjā laikā ir pavisam citādi. ne jau viņa vai viņa dēļ. bet man i jauns draugs - ričuks. tāpēc vakaros izbaudu bez vai mazsatiksmes pļavnieku jaunās, paplašinātās ielas - deglava ielas jaunais variants ar veloceliņa piedēkli un ulbrokas iela starp pļavniekiem un mežciemu ir dievīgas. sajūtas nevar salīdzināt ar tām dusmām, kas mani pārņem, kad jālādas par haotiskiem gājējtirliņu gājieniem. šodien uzbraucu vienai tirliņai virsū, jāatzīst, viņa pati bija vainīga. tad, protams, sāka krieviski man kaut ko skaidrot, es viņu informēju, lai runā valsts valodā, labi, ka viņa man neteica - kur Tu vispār dzīvo. ja tā prasi, jo tas tagad ir stilīgi - neproti krieviski meitenīt, bet kā ta Tu te vari dzīvot? (tā parasti prasa visādi krievlēni). fuk.
nu jā, bet par ričuku, ģirts mani dzen un šodien iemācījos ātri braukt mājās. pusstundā biju klāt. lepojos pati ar sevi. |
|
|
| |
[Jul. 23rd, 2006|09:10 pm] |
man tagad ir ritens. tiesa, tam ir noskrūvēti riteņi, jo Mārtiņa mašīnā, līdzīgi kā citās mašīnās, riteņus normālā stāvoklī ievietot nevar. Un labi, ka tā,jo citādi bagāžniekos sāktu bāzt cilvēkus un mākslīgās sievietes un tas varētu veicināt agresiju.
es vnk gribēju sev pati palepoties, ka manā Rīgas dzīvoklī man tagad ir ritenis. Un manās lauku mājās var pa brīvu pelēku mašīnu atkal dabūt baltu, tiesa ir jābrauc pa visādām pļaviņām |
|
|
| |
[Jul. 23rd, 2006|11:18 am] |
|
vislielākais pasaules dzinējs darbojas no tā, lai atbildētu uz jautājumu - kā sapņus pārvērst atmiņās? |
|
|