|
Aug. 28th, 2006|03:37 am |
šobrīd man gribas raudāt no tā, cik man ļoti negribas atgriezties realitātē. 7 dienas apkārt Latvijai. Uzticēšanās, paļaušanās un cllvēku pārbaude. Jo tā Tev nav nekāda suņu dauzīšana parkā. Es ar katru dienu jutos aizvien labāk, lai gan sākumā bija līdz nāvei grūti, tā ka bija jāstāj malā. Un jā, beigu beigās ēs kļuvu arvien spēcīgāka un spēcīgāka, ka šodien man ir tik ļoti kauns par vienu nestabilu situ;aciju (pirmo-vienīgo), ka raudāt gribas, bet es esmu nobraukusi 500 km, un - pats galvenais - sajutusi to, ko nozīmē drauga plecs.
šorīt mēs ar lukašu domājām par to, kā tad mūs sagaidīs Rīgā:
- drošvien būs kāda pusstunda, stunda liekulības!
- jā, liekulības tirgus
un patiesība nav tālu jāmeklē.
es mīlu, bet nepieskaršos. tik tuvu, bet sajust Tevī mazu bērnu, ko pasargāt, šķita svarīgāk |
|