A. Daukštes doma:
"Latvijā katrā lauku zaļumballē bija nerakstīts likums – par grābstīšanos gar sveša ciema daiļavām vietējie sadod pa purnu iebraucējiem. Tā, mājas kārtībā, bez varasiestāžu brēkas un policijas. Izskatās, ka Vācijas sabiedrība šo recepti ir piemirsusi. Nekontrolēta vardarbība arī nav nekādā ziņā atbalstāma, lai kādu «vērtību» vārdā tā tiktu darīta. Bet, ja vienīgais diskusiju turpinājums par Jaungada nakts šausmām Vācijas pilsētu ielās būs tas, ka nedrīkst minēt uzbrucēju izcelsmi, tad no nekontrolētas vardarbības un sabiedrības radikalizācijas un šķelšanās tur neizbēgt arī turpmāk. Lai cik tas baisi arī būtu."
https://www.facebook.com/viesturs.rudzit
un
http://apollo.tvnet.lv/zinas/seksualie-u
Tags: Viesturs Rudzītis
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jauni neprecēti vīrieši laukos parasti divatā vai lielākās grupās mēģināja iepazīties ar jaunām sievietēm, dodoties uz noskatīto sieviešu dzīvesvietām. Presē aprakstītajos gadījumos šie vīrieši parasti bija lietojuši alkoholu (alkohola lietošanu laikabiedri uzskatīja par vīrieša brieduma pazīmi) un uzvedās agresīvi. Laukos ieradumu veidot dzimumu savstarpējās attiecības šādā veidā dēvēja par "meitās iešanu". (..) Tikai huligānisma kontekstā prese "maitās iešanu" dēvēja par netikumu, bet visumā šī ieraža bija vispārpieņemta. (..)
Bieži atraidītie atriebās nevis sāncenšiem, ar tiem izkaujoties, bet izdemolējot nolūkotās sievietes mitekli, visbiežāk izdauzot logus. Tomēr dominēja gadījumi, kad "meitās gājējus" mājinieki atsacījās ielaist nevis tāpēc, ka priekšā jau būtu sāncensis, bet kādu citu apsvērumu dēļ. Tad neielaistie dauzīja logus, uzlauza durvis, izmīdīja puķu dobes, piekāva mājiniekus. (..) Ikdienā bija jārēķinās ar situāciju, ka jebkurā naktī var mājās ierasties iereibuši vīrieši pēc seksa. Piemēram, 1931. gadā divi latvju jaunieši Dikļu pagastā ielauzušies kādas kalpones istabiņā un aplējuši jauno sievieti ar darvu, "jo tā ar visiem nav ielaidusies". Agresija, ko mūsdienās droši klasificētu kā seksuālu vardarbību, lauku vidē tika vērsta arī pret precētām sievietēm. Tā Rucavas pagastā ap 2:00 naktī kādās mājās saimniece uz klauvējienu atvēra durvis. Mājā ielauzās pieci vīrieši, kas ālējās, uzmācās ne tikai meitām, bet arī viņai ar neķītriem priekšlikumiem, notrieca zemē, pārsitot lūpu, noplēsa naktskreklu. Divas meitas izbēga mežā, bet vīrieši mājas pameta tikai pēc pusotras stundas, panākuši nāciena iemeslu. Bieži vīrieši bēgošās sievietes vajāja arī mežā. Faktiski jaunas sievietes laukos nevarēja justies drošas nekur, pat savās mājās. Un ne tikai viņas, bet arī to radinieki vīrieši bija spiesti samierināties ar šādu rīcību. (..)
Uz "meitās iešanu" kā "latviešu tradīciju" 1926. gadā atsaucās apsūdzēta vīrieša advokāts Jelgavas apriņķa miertiesā, kura klientu 21 gadu veca sieviete iesūdzēja tiesā par izvarošanu. (..) Advokāts Krinģelis pamācīja sūdzētāju, ka viņai, kas ir "pilnīgi pieaugusi jaunava", būtu gan jāzina, ka "meitās iešana nav nekāds apvainojums", bet gan "mūsu vecvecā tautiskā ieraža no senču laikiem, tā sakot, kultūras tradīcija", un Pēteris N. darījis tikai to, ko citi visi dara". Mazpilsētu prese par "meitās iešanu" informēja tikai tad, ja šajā procesā bija noticis kas no konteksta izlecošs, t.i. likumpārkāpumi (kautiņi, īpašuma bojāšana, smaga izvarošana). (..) Gadījumi, kad sievietes vērsās policijā, bija ļoti reti, jo, pirmkārt, "meitās iešana" tika uzskatīta par ikdienišķu parādību un arī pašas jaunās sievietes ar to bija samierinājušās kā neizbēgamu likteni, otrkārt, sabiedrība un tiesu varas pārstāvji šādos gadījumos drīzāk nosodīja sūdzētāju, nekā apsūdzēto, jo tā taču bija "tradicionela mūsu tēvu un sentēvu ieraža".(..)
----------------------------------------
Dr.hist. Lipšas Inetas monogrāfija "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939." (Zinātne: Rīga, 2014., 622 lpp. ISBN 978-9984-879-65-9), no 151.-156. lpp.; 360.-365. lpp., 392.-399. lpp. un 541.-549. lpp.
Bieži atraidītie atriebās nevis sāncenšiem, ar tiem izkaujoties, bet izdemolējot nolūkotās sievietes mitekli, visbiežāk izdauzot logus. Tomēr dominēja gadījumi, kad "meitās gājējus" mājinieki atsacījās ielaist nevis tāpēc, ka priekšā jau būtu sāncensis, bet kādu citu apsvērumu dēļ. Tad neielaistie dauzīja logus, uzlauza durvis, izmīdīja puķu dobes, piekāva mājiniekus. (..) Ikdienā bija jārēķinās ar situāciju, ka jebkurā naktī var mājās ierasties iereibuši vīrieši pēc seksa. Piemēram, 1931. gadā divi latvju jaunieši Dikļu pagastā ielauzušies kādas kalpones istabiņā un aplējuši jauno sievieti ar darvu, "jo tā ar visiem nav ielaidusies". Agresija, ko mūsdienās droši klasificētu kā seksuālu vardarbību, lauku vidē tika vērsta arī pret precētām sievietēm. Tā Rucavas pagastā ap 2:00 naktī kādās mājās saimniece uz klauvējienu atvēra durvis. Mājā ielauzās pieci vīrieši, kas ālējās, uzmācās ne tikai meitām, bet arī viņai ar neķītriem priekšlikumiem, notrieca zemē, pārsitot lūpu, noplēsa naktskreklu. Divas meitas izbēga mežā, bet vīrieši mājas pameta tikai pēc pusotras stundas, panākuši nāciena iemeslu. Bieži vīrieši bēgošās sievietes vajāja arī mežā. Faktiski jaunas sievietes laukos nevarēja justies drošas nekur, pat savās mājās. Un ne tikai viņas, bet arī to radinieki vīrieši bija spiesti samierināties ar šādu rīcību. (..)
Uz "meitās iešanu" kā "latviešu tradīciju" 1926. gadā atsaucās apsūdzēta vīrieša advokāts Jelgavas apriņķa miertiesā, kura klientu 21 gadu veca sieviete iesūdzēja tiesā par izvarošanu. (..) Advokāts Krinģelis pamācīja sūdzētāju, ka viņai, kas ir "pilnīgi pieaugusi jaunava", būtu gan jāzina, ka "meitās iešana nav nekāds apvainojums", bet gan "mūsu vecvecā tautiskā ieraža no senču laikiem, tā sakot, kultūras tradīcija", un Pēteris N. darījis tikai to, ko citi visi dara". Mazpilsētu prese par "meitās iešanu" informēja tikai tad, ja šajā procesā bija noticis kas no konteksta izlecošs, t.i. likumpārkāpumi (kautiņi, īpašuma bojāšana, smaga izvarošana). (..) Gadījumi, kad sievietes vērsās policijā, bija ļoti reti, jo, pirmkārt, "meitās iešana" tika uzskatīta par ikdienišķu parādību un arī pašas jaunās sievietes ar to bija samierinājušās kā neizbēgamu likteni, otrkārt, sabiedrība un tiesu varas pārstāvji šādos gadījumos drīzāk nosodīja sūdzētāju, nekā apsūdzēto, jo tā taču bija "tradicionela mūsu tēvu un sentēvu ieraža".(..)
----------------------------------------
Dr.hist. Lipšas Inetas monogrāfija "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939." (Zinātne: Rīga, 2014., 622 lpp. ISBN 978-9984-879-65-9), no 151.-156. lpp.; 360.-365. lpp., 392.-399. lpp. un 541.-549. lpp.
(Reply to this) (Thread)