Krietni sen, Vilks vai Ūsainais bija uzzīmējuši bildi ar aci, no kuras nāk gaisma.
Acs skatāma šķērsgriezumā, shematiski, no leņķa, kādā tā atvērta, izplatās gaisma, jeb tiek izgaismots viss, ko acs lietotājs redz.
Neatceros, vai ideja nāk no tumšajiem viduslaikiem, vai tumša vakara pie Vilka, kur spēlējām pinpongu ar Trešo aci un Absolūto redzi, vai vienkārši bija jāsamargo planšetes skolai.
Bet bilde un ideja tika piefiksēta uz papīra un jau kuro gadu stāv Vilkam bēniņos.
Ideju par "izgaismotās", redzamās pasaules daļu, uzskatīju par blēņām, jo kā gan no acs var nāk arā gaisma, ja zinām (no skolas antomijas kursa) ka gaisma krīt uz priekšmetu, no tā atstarojas. Tālāk no ārpuses uz iekšpusi caur saviem diviem (vai cik kuram ir) receptoriem saņemam.
Šobrīd diezgan pamatīgi šaubos par to ko mācija skolā, un neesmu drošs vai reālā realitāte pastāv neatkarīgi no manis.
Skatos, vai pasaule, kas man redzama, ir (ne)atkarīga no mana skata punkta.
Current Music: Ace of Base - All That She Wants
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
solipsisms, šķiet, bieži ir viena no pirmajām idejām, kas veidojas, atklājot atšķirību starp lietu un tās zīmi, taču, saglabājot pārliecību, ka viss ir halucinācija, cilvēks tehniski sajūk prātā (zaudē sasaisti ar realitāti) un iztēlojas, ka ir "dieva" jeb galējās "varas" pozīcijā, kas ir ne vien neadekvāta, bet pat psihopātiska un amorāla jeb ļauna pozīcija.
(Reply to this) (Thread)