Asinsdziesma

iziešu pastaigāties.
gribu redzēt lielos greizos
ačgārni gāztus uz mutes
(ne kā ziemā)
taču pirksti gan salst
un mēness elektriski spilgts
žilbina, õ

durvis lai paliek vaļā
mēģināš būt kaķis un
atgriezties pēc saviem
divdesmit gadiem
kad zudušo
personu saraksts
gaismu mijā dzisis
un neatminams

iziešu.
līdz lielajiem greizajiem
tāls ceļš ejams

gaidi mani kur manis vēl nav
kur niedrēs dzimst vējš un
saulgrieži plaukst

gaidi

es gribu ceļā no krasta
līdz krastam vēl redzēt kā
miglu gaigalas auž

rau dzeguzes jau
tumsu kūko un
mani gaigalbalsī
ezers sauc

nākamā pietura - gaisma
uz karstām betona plāksnēm tur
kaķi guļ diendusu baltās
vasaras dienās
citureiz izkāpt un iet
pie tiem sēdēt, mani
mierinās mēles sausas
kā krīts

tas ir marts tās ir beigas
pļavu ūdeņos augstos mana
ziema aizlūzt bez steigas
palu paisumā plašā
atkāpjas krasts

sēžos darvotā laivā, irkļi
klēpī pil dīki, ir
uzausis mēness
mūžīgi jauns un dziļi
grimst tīkli

no krasta līdz krastam mani
pušu šķeļ viļņi
zem rīkles

ziemas bālajās krēpēs
sirma dūmaka vējo un šķir
mums mīksti smilšanu ceļu
nāc, iesim pie mēness
skujas un dzintars kā
mirres krastmalā
kvēp

čokurā savilcies liedags, miegā
vaid jūra zem vižņiem, miegā
nāc, kāpsim augšup un
ledus kūst zeltainā
straumē, ir atkal
pavasars vēls

nāc, iesim pie mēness
tu teici un vizot
pārplūda sēkļi, vējš
bija sāļš

nāk lēni mana nakts
ar pūces kliedzienu mutē ar
asarām zilgām un
maigumu grūtu

soli pēc soļa, laiku
pēc laika ceļš aizriet
zem kājām, stīgu pēc
skanošas stīgas
uz rītiem pār
apvārsni tālu

nāc lēni, mana nakts
nāc mājās
laiks tevi gaida
un maigums
irdeni rūgts

raugi spēju ilgi jau klusēt
visas vasaras izkalst būt
izmīta pļava savvaļas ceļā

raugi spēju noturēt tuvāk
sauli pie saknēm un
aizturēt balsi

pret vēju kas veļas kā
aizsmacis lēlis izdzied
debesis sausas

par mani labāk tumsā redz pirksti
spēlējas sprogās un vaibstu
mīkstajos leņķos ar
kaķisku laiskumu lejāk
pār muguru noslīd pret
bedrītēm krustos šķiļ
dzirkstis bet āra
lietavās noplok bulvāru
mūzika tu slēpies zem
pilošām lapenēm parkos
drīz noziedēs ķirši

tagad neelpo tava
miesa ir uguns
meklējumos manos
iekaisusi tumsa un
uz pulsa
aizmiguši pirksti

tonakt ūdens bija plosoši silts
jūra elsa mūs laizot ar
tumšzilu mēli kā
pasaulē skumjākais suns
atrasts pie bākas turpat
arī aprakts un joprojām
pret zvaigznājiem smilkst

tad atvērās vātis tad
izplūdām kaili un sāļi
paisuma pulsā pār
grimstošo krastu
bez sāta izrijot savu
tuvāko kapus

tonakt ūdens kļuva par
dziļāko tuvību
dziļš

tagad pienākas klusēt tagad
laiks gulšņāt uz jumtiem un
gaidīt sprādzienus pamalē kā svētkos kad
negribas svinēt neko tikai vējš
pārāk smags un piespiež
pie dakstiņiem un
piesmej zvērot pie
visiem svētajiem kas
renstelēs lūdzas par vieglākām
debesīm tikai vējš
tālāk nenesīs tagad
pienākas klusēt

mūsu miers ir uz vienas frekvences
ar kāviem, salnu, ledus vaļņiem
uz polārā loka un man nezināmos ceļos
tver ziņu no
eksistences, man nezināmos
pavedienos par sauli
smalkākos un mēļos kaut
sazināties nevaru,
bet vēlos

viņas aizkavētās padošānās
vālos iepīties kā aiziet
ceļos man nezināmos tālos,
tālos

tavu dzīvību ņemt un tu arī to drīksti
ātrums ir neprāta forma bet
tikai tā tevi mīlu asinīs sārtojot
ātri

dienas savērptas grīstē tikai
tā gribu nogālēt līdz
neprāta ekstāzei plaši ir
atvērti vārti

uz sliekšņa no dzīvības
aiziet kaut
sāpēs kaut neprātā
pāri

visums vientuļš,
vīraku pievītā tumsā
aug bads, koki
klanās līdz celmiem,
te ir tikai bailes
un velēnās
bezvēji trūd.

aizpēdo neceļus
plēsēji, pārauļo brieži,
klusums kā
slāpusi ķēve no
grāvjiem rudeni dzer
un migla zem ādas
vairs nesilda un
miglā atkal
kāds zūd

te ir tikai bailes,
man šķiet,
tikai tumsā
to redz

brienot viens otrā staigāsim pamīšus
tantru, ekstāzi, briedumu, naidu un
būs takas, ko neiet, bet iesim
krustu šķērsu kā mandalas
izjauktas tīši.
lotosi aizveras, nogrimst
svētajā upē, mūsu soļi
tiem līdzi,
krustu šķērsu kā kauli uz
ziedokļu sārta tveicīgos
mežrožu rītos un dardedzes
izdzer mūs tīrus.

mans draugs guļ zem ābelēm.
kopš aizpērnās ziemas mēs
tiekamies katru
mūžīgā novembra dienu,
bez atelpas runājam
par vakariem akliem
un pirmajām narcisēm,
vien redzēt viens otru
jau ilgi
kā neceram.

bet narcises laikam
ir viņa mīļākie ziedi,
kopš aizpērnās ziemas
es redzu
tās nevīstam.

kad sēžu
uz tilta pie sarkanās zvaigznes,
es mēdzu sapņot, ka
esmu Henriks Eliass Zēgners un
spēju vairāk kā redzu,
kad sēžu
uz tilta pie sarkanās zvaigznes,
esmu irbe, kas lido
par augstu un tālu,
un rokā nikotīns, dzeltens
kā oga no purva.

varētu nolekt, tikai
nav jau
no kurienes
un kur.

kā man ir teikts, es miršu
tumšā naktī uz lielceļa,
pieneņu laikā un viršu,
rīt

kā man ir teikts, tas sāpēs,
un klusums par nomodu
klusāks mani
kā lielceļu mīs

es ceru vien
tiem viršiem pietikt,
kur saknes
dzīt

zaļš debesjums
nolaidis matus pār upi,
garus kā meldri,
pilnus ūdens, spāru
un smeldzes

brien dzelmi Māra
zāļainām kājām,
basām kā laukakmens balts.
es tikai minu –
tāpat kā viņai
tev salst

kā spārei,
glāžaini zaļai,
kam vakaros
debesis smeldz.

toreiz, kad tūkstoš deviņi simti astoņdesmit seši
bija vēl plaukumā pilnā,
bet zvaigznājiem sevi tik tikko
pieteica Ukrainas miglājs,
es šūpojos ābeles zarā kā dzilna
un Pripetes vējš bailes man
pilnām riekšavām nesa

viņam palūdzu todien -
sevī paglabā
mazdrusciņ nāves
un atnāc vēl reizi
pēc divdesmit astoņiem gadiem,
kad šūpošos plaukumā pilnā,
un nākotne pēkšņi
taps sveša

bija agrs pavasaris un Sanfrancisko
tavu galvu auklējot klēpī
es pamodos palagos mitros

ar rožainu mēli kā
kaķēns saule mūs
mizoja plikus

bija agrs pavasaris mēs
izplaukām sevī
vasaras visas