| #7 | Sep. 29th, 2021 @ 12:21 pm |
|---|
Pie mazā vecmāmiņas gāja tā kā es gaidīju - tika saņemti vairāki sāpīgi trāpījumi pa sāpīgām tēmām (lai gan apzinos, ka tie nav ar nodomu. Viņa vienkārši nesaprot robežas), vienlaikus uzņēma tikpat silti, kā vienmēr. Bet nu, protams, pozitīvā ziņa - izskatās ka vecmāmiņai par abiem mazdēliem (mūsu mazo, un mazā tēta māsas puiku, kurš piedzima kādu pusotru mēnesi ātrāk) vienlīdz siltas jūtas. ^^ Pirmās reizes un kā nu būs jau uztraukums tā pat bija.
Protams, nekas jau nelika domāt, ka varētu būt arī savādāk, bet diemžēl ir dzirdēti gana daudz pieredžu stāsti, kuri absolūti nebija uz pozitīvās nots.
Un šajā nedēļas nogalē brauksim pie mana tēta un mazā lauku vecvecmāmiņas. Šo gan nevaru sagaidīt. :)
Ā, un vēl viena labā ziņa - mazajam nav problēmu ar garajiem gabaliem mašīnā, ja tik tā kaste ripo uz priekšu. Tad čuč saldi, jo saldi. Par šo man arī bija mazs uztraukums, bet par laimi - velti.
Vakardien bijām arī pie mazā ĢĀ uz to mēneša pārbaudi. Kopš dzimšanas (pagājušas 5 nedēļas) pastiepies par 2 cm un pieņemies par 2kg. Mani izbāra, ka pārbaroju (jo jauktā barošana), un es tādēļ apjuku un atkal aizmirsu pajautāt - kāpēc ja tie 2kg būtu tikai ar mātes pienu būtu OK, bet tā kā tas ir ar jaukto barošanu, tad tas skaitās slikti un par daudz? Vai tad 2kg nav 2kg? Ceru, ka pēc 2 ned. atcerēšos pajautāt, kad būs jāiet skatīties svara dinamika.
+ vai tajā, kad rēķina, cik viņam 5 ned. vecumā jāapēd tiek ņemts vērā, ka mazais jau dzimstot bija par 1kg smagāks kā vidējais bēbītis? Vai varbūt tas neko nemaina? Jācer, ka šie jautājumi vairs neizbris no galvas ārā
Un vispār - ko es varu darīt, ja mazais prasa ēst, pašai vēl nav ko dot (nav atražojies) un nekas nedarbojas kā uzmanības novērsējs? Nu taču nelikšu gultiņā bļaujošu bērnu un istabas durvis nevēršu pēc viņa ciet. Varbūt šī mana pieeja ir nepareiza, bet nu badināt mazo man arī nešķiet pareizi.
Un nobeigumam pozitīvāka nots - baby k`tan (kaut kas līdzīgs slingam, ergo somām un tamlīdzīgi, tikai daudz vienkāršāks) un babyBjorn krēsliņš, nav zemē izsviesta nauda. Krēsliņā mazajam patīk, pats aktīvi sevi šūpina un kaut ko savā nodabā burbuļo, un tas baby k`tan ir tiešām ērts un ļoti ātri uzvelkams, un izskatījās, ka mazais arī labi jūtas. :)Current Mood:  sleepy Current Music: - |
| #7 | Sep. 20th, 2021 @ 11:10 pm |
|---|
Kopš pēdējā ieraksta, par laimi (un ceru, ka ar šo neko nepiesaukšu) ir visas bijušas kopumā labās dienas. Ar tādiem izteikti grūtiem posmiņiem, bet kopumā labās. Ceru, ka tas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa jebšu sākusi mazāk nevajadzīgi uztraukties un vairāk pamanīties atgūt enerģiju.
Piemēram, šodien, kā ap septiņiem vakarā pamodās, tā tikai ap desmitiem beidzot normāli dabūju gulēt. Visu laiku kaut ko niķojās, un es pat neskaitīšu cik reizes uz manis un sevis atgrūda atpakaļ daļu no tā ko bija ēdis (šeit gan es varētu būt pie vainas, jo gan laicīgi viņu nepaņēmu atraudziņu pozai, kas parasti viņam ļoti ātri palīdz). + man aizdomas, ka viņu mazliet gāzītes moka. Ceru, ka rītdien viņam būs labāk. :)
Šajā nedēļas nogalē plānots braukt pie mazā vecmāmiņas (mazā tēta mamma) beidzot viņu atrādīt (mans tētis pats atbrauca tikko tajā nedēļas nogalē, kad mūs no slimnīcas izlaida). Bet es galīgi negribu braukt. Man tie ir lieki stresi. (Nu jau) vecmāmiņa ir ļoti jauka un tā, bet viņa nezina robežas un es zinu, ka dzirdēšu gana daudz jautājumu (kas tā nav domāti, bet...), kas trāpīs sāpīgajos mērķos, bet nebraukt arī nevar. Es ceru, ka vismaz tur es neapraudāšos. :D
Bet vispār, apsveru domu aizbraukt uz kādu nedēļu vai divām pie tēta uz laukiem ar mazo. Vides maiņa varbūt man palīdzētu. Bet! Tur nebūtu mazā tētis, kurš īstenībā, lai arī lielākoties palīdz ar mazām lietiņām, viņš palīdz. Un ēst man uztaisa. Un emocionāli lielāko atbalstu cenšas sniegt. Bail par to kā būtu bez viņa.
Un ļoti gribās atrādīt mazo manai lauku vecmāmiņai (mazajam viņa ir vecvecmāmiņa). Šo man ļoti gribās. Jūtos mazliet vainīga Rīgas omes priekšā par to, bet diemžēl mainīt to nevaru. Un Rīgas ome tāpat pirmā viņu ieraudzīs. Bet nu tas tā.Current Mood:  thoughtful |
| #6 | Sep. 15th, 2021 @ 03:35 pm |
|---|
Ir labās un ir sliktās dienas. Vakar bija sliktā diena (fiziski bija ļoti grūti piecelties no gultas un apraudājos no noguruma, nemaz nerunājot par iekšējiem emocionāliem uzbrukumiem sev un apkārtējiem, kurus gan man pietika prāta paturēt pie sevis :D), arī aizvakar bija grūta diena (mazais niķojās visu laiku; negribēja gulēt un raudāja visu laiku; atteicās no krūts piena [es to uztveru īpaši sāpīgi, jo man jau tā piena trūkst un dabūnam papildus barot ar maisījumu] un iedzīvojās zilos riņķos zem acīm), bet šodien ir labā diena. Un šodien atskatos uz pēdējām divām dienām, un saprotu, ka nebija jau viss tik slikti kā man likās dēļ noguruma, bet zinu, ka kad atkal atnāks sliktā diena, būs grūti tā normāli paskatīties uz lietām. Bet nu kad nāks tās sliktās dienas, tad cīnīšos un ja nevarēšu vairs tikt galā, sūtīšu cīņā mazā tēti, kamēr pati raudāšu zem segas. Kaut īstenībā es jau ceru, ka vienkārši to slikto dienu nebūs (jā, jā, zinu cik naivi, bet nu labāk šādi muļķīgi cerēt, ka dzīvot ar skumju nolemtību par "neizbēgamajām sliktajām dienām, kad viss slikti").
Es gan arī mēģinu sev iestāstīt, ka štrunts ar to ka citām sanāk (vai vismaz no malas izskatās, ka sanāk), un es esmu es, un man ir citi apstākļi, fons un vienkārši situācija, un nav jāpārdzīvo, ka man reizēm tik grūti, bet līdz galam nesanāk vēl tam pašai noticēt. Apzinos, ka visām grūti pirmajā reizē, un varbūt arī otrajā, trešajā, X reizē, un ar laiku kļūs vieglāk, vai vismaz spēšu paskatīties uz visu vieglāk, tikai mazliet jāpaciešas.
Bet galvenais, kad mazais pieglaužas vai (vismaz manuprāt) noreaģē uz manām darbībām ar smaidu, tas atsver visu. Un, par laimi, netrūkst šādu brīžu. :)Current Mood:  calm Current Music: "Rīta panorāma" |
| #5 | Sep. 6th, 2021 @ 11:38 pm |
|---|
Esmu nogurusi. Tā konstanti un brīžiem no tā raudu, vai sēžu un mēģinu piecelties vai vispār pakustēties. Bet par laimi tā nav katru dienu. Ir labās un ir ne tik labās dienas. Šodien bija labā diena.
Redzēsim ko nesīs rītdiena, jo rīt jādodas pie mazā ģimenes ārstes uz vizīti.
Šobrīd mani uztrauc, tas ka joprojām piena nepietiek, un ar to, kas man ir vai neesmu viņā izraisījusi kādu alerģisku reakciju, jo nu ir kaut kādas pumpiņas mistiskas, tik nesaprotu no kā tas varētu būt?
Vēl arī nabiņa izskatās apsārtusi un joprojām asinis nāk (dakteres māsiņa gan otrdien teica, ka viss esot OK). Un tad vēl tā piena sēnīte, ar kuru laikam gan tomēr būsim tikuši galā tā +/-.
Ā, un vēl es nemāku smuki uz vienas rokas turēt mazo, lai, piemēram, zem krāna nomazgātu dupsi. Bet gan jau arī to iemācīšos. :)
Bet, jā, šodien bija labā diena un es dodos čučēt sev atvēlētās pāris h, kamēr vēl mazais čuč.Current Mood: tired Current Music: - |
| #4 | Sep. 1st, 2021 @ 07:10 pm |
|---|
Tātad. 23.08.2021. plkst. 10:12. mazais , kurš nebūt nav maziņš (dzima 59cm garš un 4,430kg smags) beidzot mūs pagodināja ar savu ierašanos. Drausmīgākais no visas pieredzes - kontrakcijas; viennozīmīgi lēmums, kuru nenožēloju - izmantot atsāpināšanu jebšu tā saukto epidurālo. Ja būs vēl mazie, vienalga lemšu par labu tai. Man pietika jau ar to vien kā dzirdēju citās dzemdību zālēs bļaujošās sievietes.
Skaidrībai - atsāpināšana negarantē 100% sāpju noņemšanu un visu citu sajūtu pazušanu. Tā nav. Varētu teikt, ka man noņēma kādu 80% sāpju, kas jau ir daudz, un es tāpat protams jutu, kad man nāca kontrakcijas. Bet nevis kā sāpju viļņus dēļ kuriem tu nezini kur "dēties". Un pašā "spiešanas brīdī" arī jutu, kad jāspiež, bet nejutu tās sāpes, kādas noteikti būtu jutusi un man nebūtu tik labi gājis. Un visi tie vīrieši un citi cilvēki, kuri runā par "dabīgajām dzemdībām", lai stāv kaktā un klusē, ja vien paši nav dzemdējuši.
Slimnīcā mūs noturēja 8 dienas, jo mazajam viens no rādītājiem nebija labs, bet nu tagad viss ir ok. Pati es arī atkopos tik ātri, ka med. personāls regulāri pauda izbrīnu par šo. Bet nu galvenās uzslavas par to, manuprāt, ir pelnījis mazā tētis, jo visu šo laiku bija man blakus un atbalstīja kā vien varēja. Un citreiz man pietika vien ar to, ka viņš ir blakus. Novērtēju. Reāli - bez viņa nekā, es būtu kaut kur sakņupusi un raudājusi.
Kopumā man šī nebija "nekad vairs" pieredze. Šobrīd esmu ļoti nogurusi, jo, nu, mājās ir jaundzimušais, ar ko visam vajadzētu būt izteiktam, un ja man dotajā brīdī jautātu vai gribu vēl bērnus, es nezinu, ko es atbildētu, bet pēc kāda gada mana atbilde visdrīzāk būs "Jā". Tikai jātiek pāri šim posmam. :)Current Mood: tired Current Music: sleeping baby |
| » #3 |
|---|
Mazais joprojām nav ieradies un nekas man neliecina, ka plānotu tuvākajā laikā to darīt (kaut es jau arī nemaz nezinu, kas, neskaitot sāpes un vēl divas pazīmes, kuras arī ne vienmēr ir, varētu liecināt par evakuācijas sākšanos). Mēģinu sazvanīt klīniku, pierakstīties pie dakteres uz piektdienu kā ar viņu bijām vienojušās. Es jau cerēju, ka jau līdz šodienai viņai vienkārši būšu nosūtījusi ziņu, ka mazais ieradies un tiekamies pēc 6-8 nedēļām, bet nekā. :(
Nu labi, ir jau vēl rītdiena, bet lielas cerības nelieku.
Aug. 18th, 2021 @ 12:18 pm
|
| » #2 |
|---|
Vakardien aizgāju pie dakteres, jo kā izrādās mazais neplānoja ierasties viņas rēķinātajā datumā, un saskaņā ar viņas teikto, viss esot OK. Tagad esot tikai jāgaida, jo tas esot normāli ka sākoties 40. nedēļai, evakuācija vēl joprojām nav notikusi. Viņa, pēc tā ko viņa redzēja, sagaida, ka šīs (40. ) nedēļas laikā mazajam jāierodas. Bet! Ja tomēr līdz trešdienai nebūs, jārakstās pie viņas un jānāk piektdien. Klausīsies tos ilgos, 20min sirds toņus mazajam.
Es jau gan ceru, ka līdz trešdienai mazais būs pie mums. Ka rītdien izdomās. Izskatās, ka manējais arī nevar sagaidīt.
Ļoti gan bail no tā cik sāpīgi un traki tas viss process beigās būs un vai es pārāk nesatraukšos... un vai es dabūšu Ģimenes palātu.
Aug. 14th, 2021 @ 10:27 am
|
| » #1 |
|---|
Šodien bija jānotiek evakuācijai, vismaz saskaņā ar dakteres rēķiniem, bet nekas par to neliecina. Protams, diena vēl nav beigusies, bet māc mani šaubas, ka tieši mēs būsim tie īpaši, kuriem jaunākā paaudze ieradīsies saskaņā ar veiktajiem aprēķiniem.
Labi, ka esmu jau iepriekš gana daudz dzirdējusi, ka pirmdzimtajiem patīkot aizkavēties. :)
Sēdēšu nepacietīgi un gaidīšu, kad nu lems mūs ar sevi iepazīstināt. :)
+ beidzot laikam būtu tā kā jāpabeidz salikt dzemdību soma.
Aug. 12th, 2021 @ 02:08 pm
|
|
|