Lielo pārmaiņu laiks - Post a comment

Kopš pēdējā ieraksta, par laimi (un ceru, ka ar šo neko nepiesaukšu) ir visas bijušas kopumā labās dienas. Ar tādiem izteikti grūtiem posmiņiem, bet kopumā labās. Ceru, ka tas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa jebšu sākusi mazāk nevajadzīgi uztraukties un vairāk pamanīties atgūt enerģiju.
Piemēram, šodien, kā ap septiņiem vakarā pamodās, tā tikai ap desmitiem beidzot normāli dabūju gulēt. Visu laiku kaut ko niķojās, un es pat neskaitīšu cik reizes uz manis un sevis atgrūda atpakaļ daļu no tā ko bija ēdis (šeit gan es varētu būt pie vainas, jo gan laicīgi viņu nepaņēmu atraudziņu pozai, kas parasti viņam ļoti ātri palīdz). + man aizdomas, ka viņu mazliet gāzītes moka. Ceru, ka rītdien viņam būs labāk. :)

Šajā nedēļas nogalē plānots braukt pie mazā vecmāmiņas (mazā tēta mamma) beidzot viņu atrādīt (mans tētis pats atbrauca tikko tajā nedēļas nogalē, kad mūs no slimnīcas izlaida). Bet es galīgi negribu braukt. Man tie ir lieki stresi. (Nu jau) vecmāmiņa ir ļoti jauka un tā, bet viņa nezina robežas un es zinu, ka dzirdēšu gana daudz jautājumu (kas tā nav domāti, bet...), kas trāpīs sāpīgajos mērķos, bet nebraukt arī nevar. Es ceru, ka vismaz tur es neapraudāšos. :D

Bet vispār, apsveru domu aizbraukt uz kādu nedēļu vai divām pie tēta uz laukiem ar mazo. Vides maiņa varbūt man palīdzētu. Bet! Tur nebūtu mazā tētis, kurš īstenībā, lai arī lielākoties palīdz ar mazām lietiņām, viņš palīdz. Un ēst man uztaisa. Un emocionāli lielāko atbalstu cenšas sniegt. Bail par to kā būtu bez viņa.
Un ļoti gribās atrādīt mazo manai lauku vecmāmiņai (mazajam viņa ir vecvecmāmiņa). Šo man ļoti gribās. Jūtos mazliet vainīga Rīgas omes priekšā par to, bet diemžēl mainīt to nevaru. Un Rīgas ome tāpat pirmā viņu ieraudzīs. Bet nu tas tā.