Lielo pārmaiņu laiks - Post a comment

Tātad. 23.08.2021. plkst. 10:12. mazais , kurš nebūt nav maziņš (dzima 59cm garš un 4,430kg smags) beidzot mūs pagodināja ar savu ierašanos. Drausmīgākais no visas pieredzes - kontrakcijas; viennozīmīgi lēmums, kuru nenožēloju - izmantot atsāpināšanu jebšu tā saukto epidurālo. Ja būs vēl mazie, vienalga lemšu par labu tai. Man pietika jau ar to vien kā dzirdēju citās dzemdību zālēs bļaujošās sievietes.
Skaidrībai - atsāpināšana negarantē 100% sāpju noņemšanu un visu citu sajūtu pazušanu. Tā nav. Varētu teikt, ka man noņēma kādu 80% sāpju, kas jau ir daudz, un es tāpat protams jutu, kad man nāca kontrakcijas. Bet nevis kā sāpju viļņus dēļ kuriem tu nezini kur "dēties". Un pašā "spiešanas brīdī" arī jutu, kad jāspiež, bet nejutu tās sāpes, kādas noteikti būtu jutusi un man nebūtu tik labi gājis. Un visi tie vīrieši un citi cilvēki, kuri runā par "dabīgajām dzemdībām", lai stāv kaktā un klusē, ja vien paši nav dzemdējuši.

Slimnīcā mūs noturēja 8 dienas, jo mazajam viens no rādītājiem nebija labs, bet nu tagad viss ir ok. Pati es arī atkopos tik ātri, ka med. personāls regulāri pauda izbrīnu par šo. Bet nu galvenās uzslavas par to, manuprāt, ir pelnījis mazā tētis, jo visu šo laiku bija man blakus un atbalstīja kā vien varēja. Un citreiz man pietika vien ar to, ka viņš ir blakus. Novērtēju. Reāli - bez viņa nekā, es būtu kaut kur sakņupusi un raudājusi.

Kopumā man šī nebija "nekad vairs" pieredze. Šobrīd esmu ļoti nogurusi, jo, nu, mājās ir jaundzimušais, ar ko visam vajadzētu būt izteiktam, un ja man dotajā brīdī jautātu vai gribu vēl bērnus, es nezinu, ko es atbildētu, bet pēc kāda gada mana atbilde visdrīzāk būs "Jā". Tikai jātiek pāri šim posmam. :)