Lielo pārmaiņu laiks - Post a comment

Ir labās un ir sliktās dienas. Vakar bija sliktā diena (fiziski bija ļoti grūti piecelties no gultas un apraudājos no noguruma, nemaz nerunājot par iekšējiem emocionāliem uzbrukumiem sev un apkārtējiem, kurus gan man pietika prāta paturēt pie sevis :D), arī aizvakar bija grūta diena (mazais niķojās visu laiku; negribēja gulēt un raudāja visu laiku; atteicās no krūts piena [es to uztveru īpaši sāpīgi, jo man jau tā piena trūkst un dabūnam papildus barot ar maisījumu] un iedzīvojās zilos riņķos zem acīm), bet šodien ir labā diena. Un šodien atskatos uz pēdējām divām dienām, un saprotu, ka nebija jau viss tik slikti kā man likās dēļ noguruma, bet zinu, ka kad atkal atnāks sliktā diena, būs grūti tā normāli paskatīties uz lietām. Bet nu kad nāks tās sliktās dienas, tad cīnīšos un ja nevarēšu vairs tikt galā, sūtīšu cīņā mazā tēti, kamēr pati raudāšu zem segas. Kaut īstenībā es jau ceru, ka vienkārši to slikto dienu nebūs (jā, jā, zinu cik naivi, bet nu labāk šādi muļķīgi cerēt, ka dzīvot ar skumju nolemtību par "neizbēgamajām sliktajām dienām, kad viss slikti").

Es gan arī mēģinu sev iestāstīt, ka štrunts ar to ka citām sanāk (vai vismaz no malas izskatās, ka sanāk), un es esmu es, un man ir citi apstākļi, fons un vienkārši situācija, un nav jāpārdzīvo, ka man reizēm tik grūti, bet līdz galam nesanāk vēl tam pašai noticēt. Apzinos, ka visām grūti pirmajā reizē, un varbūt arī otrajā, trešajā, X reizē, un ar laiku kļūs vieglāk, vai vismaz spēšu paskatīties uz visu vieglāk, tikai mazliet jāpaciešas.


Bet galvenais, kad mazais pieglaužas vai (vismaz manuprāt) noreaģē uz manām darbībām ar smaidu, tas atsver visu. Un, par laimi, netrūkst šādu brīžu. :)