bettyboob

mašīnu atstāj pie pēdējās kaimiņmājas, tad iet iekšā mežā, pa slapju izdangātu ceļu tik uz priekšu, līdz nonāk līdz izcirtumam. Jāpaiet vēl kāds gabals, tad jānogriežas pa kreisi uz lejupvedošu un diezgan stāvu taku. Tagad jākļūst ļoti uzmanīgam. Jānokāpj līdz upītei un gudriem, ieslīpiem solīšiem jātiek tai pāri pa slideniem baļķēniem. Var atviegloti uzelpot, bet tas vēl nav viss. Kādu brīdi jābrien pa izcirtumu, vēl viena upe (un slideno baļķēnu tilts!), meža taka un tad jau esi klāt Lauziņās. Un kad tāds ceļš ir noiets nakts tumsā vien zvaigžņu gaismā, pēc tam gaismā tas vairs nešķiet tik neiespējams.

Šoreiz negājām uz Mednieku torni, toties D. man parādīja Saknes. Es biju iegājusi Totoro mežā un tur ieraudzīju izgāzta koka sakni kā no Ghibli multenes - tai bija nikna japāņu vienača-veča seja un grābiena pacelta sūnaina ķepa. Bet D. teica, ka tas nekas nav un aizveda uz izcirtumu parādīt Īstās Saknes. Mednieku tornis ir vecs un zvārstīgs, taču no augstuma es nebaidos. Bet izrādījās, ka slīkšņas un tajās ietupuši milzīgi sakņaiņi mani var sabaidīt diezgan nopietni. Vienbrīd aizbridu netur un viena slīkšņa mani sagrāba aiz potītes. Tomēr saņēmos un uzlīdu lielākajai saknei uz paša skausta, un tad sapratu, ka bailes ir irracionālas. Nekā jau tāda nav, tikai izgāzti koki, slideni bet citādi nekaitīgi baļķi, upīte un dūksnainums, un es vienkārši bērnībā esmu pārlasījusies Herbi ar lielo cepuri. Tomēr biju priecīga, kad tiku no turienes prom.

Nogurusi no glūnīgajām slīkšņām, uzkāpu uzkalniņā un ieraudzīju egli, tieši tādu zem kādas vienmēr esmu gribējusi pasēdēt. Jutos diezgan muļķīgi, tomēr palīdu zem tās un brīdi pabiju sausajā skujainajā drošībā. Skats sēžot zem egles ir šitāds:


( vēlcitas )

D.bija pašsataisījis veselu milzu trauku musli, ēdām kādu mēnesi. Šorīt samiegojusies iebēru pēdējo sauju savā brokastu bļodiņā. Skatoties ārā pa logu uz baklažānkrāsas kokiem, uzlēju mušļiem pienu. Aptorčīti turpinot blenzt uz tiem pašiem kokiem un Tempļa ielas jumtiem, sajutu starp zobiem kautko cieti plastmasīgu, un cītīgi to košļāju kādu minūti. Varētu būt semačkas miza vai mušas spārns, es prātoju. Mušas spārns. Pie šīs domas tomēr izņēmu objektu ārā no mutes un paskatījos, kas tas ir. Tiešām, pussakožļāts spārns.

Kamēr visi aizsteigušies uz Pērta koncertu (tā arī nesaprotu šo pēkšņo popularitāti), es uztaisīju posolé - meksikāņu zupu no kukurūzas, vistas, ķiplokiem, halapeņo un tomātiem, un ēdu to ar avokādo, krējumu, meksikāņu sieru, tostadām un laimiem. Tad izlasīju wikipēdijā, ka acteki pozoli gatavojuši no kukurūzas un cilvēku gaļas. Izrādās, man jau otro dienu ir gotiskas vakariņas - vakar ar Kashaduru un bērniem ēdām pirkstu formā izgrebtus cīsiņus ar kečupu. Bet tā zupa tiktiešām ir šaušalīgi garšīga, pirkstiņus var nolaizīt.

Laicīgi ielīdu gultā zem divām segām un zeķēm kājās, bet aizmigu tikai pirms četriem. Pamodos pustrijos dienā, pietrūkst gan Meksikas, gan Amsterdamas. Būt Amsterdamā ir kā uzvilkt perfekti pašūtu kleitu, kas der kā uzlieta, un ik pa brīdim atklāt uz tās jaunas un jaunas pērles un smalkumus. Toties Meksika uzsauca ģeniālu ceļakāju Izabellas bārā. Tur bija viss - klauns ar šausmenes lelli azotē, zābaktīrītājs darbībā, romantikas pārņemts marriachi stūrī un visu kopā izpildīts Sabor A Mi. Ievēlāmies ar labumu pārpilnajām somām un čemodāniem un pasūtījām pa tekilas šotam. Es sāku vilkt līdzi Sabor a mi (domājot par to, cik skaisti to dzied Laimis), man momentā tika iešķiebts mikrafons komplektā ar šķībi dziedošu marriachi un viņa ciešo skatīšanos man acīs. Tas viss kopā noteikti izklausījās pēc kaķu kora, bet man bija pilnīgs This is.

izskatījās tā:


( vēl bildes )

Bronhits, rudens.. Ik pa bridim, svistot tropu sviedrus, neticigi atceros so kashaduras sutito zinu.

Bijam tajos dzunglos, kur Mels Gibsons filmeja Apocalypto. Atceros, kad to skatijos, domaju, kads suds filma, bet cik smuks settings. Man patika, ka tajos dzunglos bija indianu pirts, kam pie ieejas nolikta dievietes statuja. Dievietei ir melna mute, jo vina aped pirti gajeju grekus. Loti praktiski ta pie viena attirit gan ieksinu, gan arinu.

Dzungli atrodas pie liela ezera, bet ezers - vulkana krateri, un no ta ezera iztek udenskritums un klust par upi, kas ietek cita ezera, ko sauc par Apburto ezeru. Apburto tapec, ka sausaja sezona, ta udens limenis pacelas, bet lietus sezona samazinas, un neviens nezin kapec. Ezeram ir ari legenda par princesi, kas taja upurejusies, lai vinas tautai nekad netruktu udens.

Vulkana kratera ezera dzivo krokodili, bet tas netrauce vietejiem peldeties un nurkot pec zivim un veziem. Kad jautaju, vai tad nav jabaidas no krokodiliem, man atbildeja, ka tie tusejot tikai tur, kur vairak udens, un tikai dazreiz kads iepeldot pludmales. Man gan ari ar " dazreiz" pietiek, lai nerastos velesanas tuvoties udenim.

Naksnojam ciemata pie vulkana ezera, un vieteja bara iepazinamies ar Alehandro, kas stadijas prieksa ka atbildigais par ciema tirgu. Vins radot uz pirkstiem, pazinoja, ka te bez mums ir bijusi vel 3 letones, pirms 3 gadiem. Vai tik tie nebijat jus, Eva? Alehandro teica, ka mes neesam gringo, gringo ir tikai amerikani un tapec mums nav jauztraucas - neviens mums ne pirkstina nepiedursot, lai ari sava starpa varbut kausoties. Kubiesi malaci, noturejas preti amerikaniem, bet mums meksikaniem, pietrukst sis krasas, radot uz savu spilgti sarkano kreklu, drumi noteica Alehandro. Pec sis sarunas mums bija lidz galam skaidrs, ka vislabakas iepazisanas notiek baros, un jo vienkarsakos, jo labak.

Sis pats ciemats ir zinams ka Meksikas raganisma, pestelotaju un shamanosanas epicentrs. Atkratijamies no dazadiem auras tirisanas un garu izdzisanas piedavajumiem, bet drusku nozeloju, ka atteicos no rokas lasisanas piedavajuma, ko izteica baskajaina sieviete, bruna ka koka sakne ( atcerejos, cik aizraujosi roku lasa Taim). Vina ari piedavaja man pastastit par milestibu, bet diezvai es saprastu vinas vulkanezera- dzunglu valodu.

Talak atpakal uz lielo pilsetu.

Pargurusi un nonikusi beidzot nokluvam Veracruz, un tas arabiski-afrikaniskais krasainums mus uzreiz iepriecinaja. apskatiju istabas viesnicas Colonial, Zelta cuka un Sevilla, un izvelejos pedejo, del nosaukuma, grida iemuretas gultas un dviela origami gulbisa forma. Del peksnajiem plus 30, talakas dazas stundas bija ka izskidis pargatavojies banans, bet pec orveliskas peldes pie naftas monstra headquarteriem un siestas attapamies, apedam cali estuve, kas stipri atgadinaja Breaking Bad Pollos Hermanos un iegajam kada bara dazas ielas nost no turistslazdiem.

Bars izradijas stipri noskrandis un pirmaja bridi man likas, ka esam nokluvusi bomzu vai raganu saieta. Pie blakus galdina didijas sirma dama ar plekainu seju un parsietu aci, pie cita galdina snauda aplejies rukis, vel bija kads loti energisks sprogains jauneklis ar lielu bezzobainu smaidu un vairakas kundzes ap 40, 50 (meksika meitenei nav jabut ne jaunai ne tievai, lai valkatu mini). Tomer izlemam palikt un atsvaidzinaties ar kadu alu. Droshakie no puisiem pienaca un iepazinas ar mums (Benito, mucho gusto, Alvaro, bienvenidos a Mexico).

un tad notika burvestiba - saka spelet muzika un pari gaja dejot, un tas bija ka pasaku filma, kur visi kjemi peksni klust par princiem un princesem. Ne nu, plekaina dama ar parseju joprojam izskatijas pec raganas un kundzes nekluva jaunakas un smukakas, bet dejoja vini visi ka shakiras un bejonces, tikai skaistak, jo pa istam, no sirds. Mes sedejam un kaunejamies, un dejot negajam, lai gan man loti gribejas. Jutam uz mums verstus skatienus, sak, ko vini nedejo? Viens otrs uzsauca, ka nav ko kautreties, vini visi dejojot negliti. Bija skaidrs, ka viss bars gaida shovu - dejojosus arzemniekus. Kad mes tik negajam un negajam, pienaca Benito, uzsauca mums vel alu, un saka vilkt uz to, ka muzika esot jauka, ejam dejot! Es lauzos, un maju ar galvu uz D. - vins man nelauj. Benito atbildeja, ka respekte manu lemumu, tad pagriezas pret D.un teica, lai vins neuztraucoties, mes tikai padejosim! Muzika tacu ir tik jauka. Situaciju izglaba vina pasa meitene, kas no aizmugures stipri iebakstija vinam sana. Abi aizgaja dejot, bet mes veikli aizlavijamies, jo bija skaidrs, ka te velk uz kautinu. Nakamaja rita pamodamies, aizsteidzamies uz autoostu un dabujam pedejas divas biletes uz paradizi (ir palikusi tikai viena, vispirms pazinoja bilesu pardeveja, bet, ieraudzijusi izmisumu manas acis, no kautkurienes sadabuja ari otru) - dzungliem, ezeriem un udenskritumiem.

Breaking bad sezonas noslegumam tuvojoties sapratam, ka jabrauc uz meksiku. Diemzel izradijas, ka lidmasina vairs brivu vietu nav (minus 3 ekonoma, 1 biznesa), tomer apkalpe bija tik laipna, ka panema mus uz borta un uztasija mums savu pasauliti lidmasinas pagalgala - viens sedeja uz saliekama kresla, otrs jump seata ( stjuarsu kresls). Stjuarte mums uztaisija improvizetu galdinu no metala kastes un nesa visadus gardumus, kas palika pari salona, ka ari nezeloja rumkolu. Ta loloti un aprupeti piezemejamies Mehiko pec dedzinata cukura un kukuruzas miltiem smarzhojosaja klepi.

Mehiko palikam vispirms pie Izabellas, pec tam pie Lulu. Izabela ir drusku zankiga, bet dekadentiski skaista viesnica ar baru, kura iedzeram tekilu un liksmojam ar marriachi dziesmu karaoke. Lulu ir meksikanu meitene ar navitem (skeletiniem), hello kitty un jezuliniem rotatu buduaru, kas uznem viesus, laikam tiri aiz patikas vien. Preteja dzivokli pie loga gul mirejs, un es domaju, vai vins vel bus dzivs pec nedelas, kad atgriezisimies pie Lulu.

Atradusi milako takeriju, saedusies gardumus un sapirkusies navites, devamies uz ziemeliem, pie kaktusiem un tuksnesiem. Bijam skaistakaja Meksikas pilseta, kura bija sapnaina plaza ar kociniem, kas izskatijas ka Edvarda Skerroca talanta uzburti. Iedzeram alu dazos baros, viens no tiem atradas aiz katedrales un dj pults bija uztaisita ka kancele.. Bet tad meksika paradija nadzinus, cels sagriezas mezgla un izstiepas ka kozlene, tad uzputas ka burbulis, parplisa un beigas paradija meli. Ta ari uz ziemeliem netikam. pec dienu ilgas kratisanas autobusa nonacam veracruz - izpeldejamies Meksikas lici, pludmalite pie Pemex debesskrapja, starp diviem pelekiem naftaskugiem un bijambomziga bara, kas bija ka no kaurismeki filmas, ja ta notiktu meksika. D.par mata tiesu izvairijas no kaushanas, jo bara galvenais puisis gribeja ar mani dejot, bet es teicu, ka D.nelauj. Bet par to uzrakstisu pec brokastim.

Ir tādas ģimenes. Mans tēvs pēkšņi izvelk no azotes greznu dāču kāpu zonā, ar baseinu, džakuzi un vairākām terasēm. Spēj tik baudīt labumus. Tūlīt braukšu uz pirti un peldi baseinā, jādabū prom pļekainā sajūta, ar ko šodien pamodos, lai gan šņabja vakar bija apmēram tik daudz cik paspēju uzlaizīt no galda franču bārā (īstenībā es tikai drusku pieskāros ar mēli, lai atstātu iespaidu uz Kashaduru).
Man patika, kā mēs ievēlāmies nezināmu dzejnieku mājā, momentā apkārāmies ar turpat atrastām pērlēm un diadēmām, un itkā arī sākām kautko saprast no dzejas (nu Kashadura jau saprot arī). Bet Moon Safari apbēdināja, jo karaoke istabai tagad priekšā sēž ļaunīga paskata vīrelis un prasa piecus latus par galdiņu + latu par mikrafonu. Laikam būsim pārlieku izreklamējušas, un viņi izlēmuši kļūt par smalku lokālu.

bet braucot mājās, satiku 3 pakāpienu (leģendārs Pārdaugavas zaņķis) spoku, rēgainu sievišķi, kas stutēja reiz slavenā bet tagad pamestā kroga sienu un diedelēja divdesmit kapeikas. nebija, neiedevu, un tikai pēc tam iedomājos - ja iedotu, varbūt 3 pakāpienos iedegtos gaisma, atskanētu mūzika un atkal plūstu sīvais? ne velti vietējie mēdz bilst: tut vsjo meņaetsa, toļko 3 stupeņki vsegda budut 3 stupeņki.

baisi.

kamēr ofisā pa gaiteņiem staigā raudoši cilvēki, es nodarbojos ar eskeipismu - man ir tādas Miyazakīgas fantāzijas, kurās ir Totoro mežs pie D. lauku mājas, baismīgas bet aizraujošas slīkšņas, lieli oranži ķirbji, beku un brūkleņu vietas. Un zosis skaistos kāšos, kuru balsis ar rudenīgo klusumu dara to pašu, ko zobens ar ienaidnieka miesu. Un mēs sēžam mednieku tornī, es lasu Norelu un Streindžu sveču gaismā un dzeru vīnu, un kuras krāsns.

Vēl es gribu jums novēlēt laimīgu Jauno gadu (pēc ebreju kalendāra)! Ēdiet ābolus un medu, lai jaunais gads ir labs un salds, kā arī kāpostus vai dateles, lai nebūtu ienaidnieku, bietes - lai nav šķēršļu, granātābolus - lai nopelni vairotos kā granātābola sēklas, kā arī aitas vai zivs galvu, lai jūs būtu kā galva nevis kā aste. Shana tova!

Jauno projektu fani nesapratīs, bet es esmu laimīga, ka no ikeas kataloga esmu nokļuvusi 20to gadu Parīzē.

Ja kāds pēc Jason Webley koncerta atrada plastmasas kuļķeni ar cieto disku un divām galvām, ziniet - tās ir manas un Kashaduras galvas, ko pazaudējām šajā brīnišķīgi skaistajā koncertā (cietais disks ir Kaspara). Bet pēc koncerta iesildītājgrupas noklausīšanās izlēmām, ka taisīsim duetu, kas izpilda disney multeņu singalong dziesmas).

Arī vakar bijām uz līksmu koncertu, kura laikā saknaibījām viena otrai zilus sānus aiz sajūsmas - skaļi priecāties īpaši nedrīkstēja pieklājības pēc. Uzstājās japāņu grupa, Deivida Bovija cienīgos tērpos ar vēdekļiem, spīdīgiem kā zivju zvīņas. Sapratām arī kāda ir saistība starp latviešiem, japāņiem un ebrejiem - kad japāņi dzied latviešu dziesmas un metas dejot "kas dārzā", tas viss izskatās pavisam ebrejiski (havanagīla!).

Vēl pamanīju, ka uz Ģertrūdes un Akas stūra, kur kādreiz bija mafiozo itāļu kafejnīca, tagad ir ir japāņu restorāns. Vai tas nozīmē, ka japāņu jakuzas ir atņēmušas iestādījumu vietējiem bandītiem?

es nevarēju iet pie unic un, iespējams, tikt pie melna samta kurpēm ar melna atlasa lentu, jo mani ievilināja mājās ar meža sēņu mērci. Es arī nevaru īsti labi paiet, jo biju uz elles pedikīru pie melnmatainas vampīriskas meičas, kura lasāmvielai man pašāva stāstus par ellīgākajām indēm un to radīto nāves moku salīdzinājumiem.
Lasot par krampjiem, caureju, aknu un nieru atteikšanos, kā arī asinsvadu plīšanu visā ķermenī, man bija daudz vieglāk paciest nežēlīgo kutināšanu, dedzināšanu un skrāpēšanu. Par laimi, drīz meičai piezvanīja (šas budu, vihaģi, teica onkulis klausulē), un viņa izbeidza mani inkvizēt.
Par tām kurpēm žēl, jo tagad taču man ir tādas kājas, kādām piestāv melns samts un atlass.

Man bija baigi labas brīvdienas, vienīgi nepaspēju aiziet sēnēs un uz mednieku torni. Toties dvīnes cacas tika veiksmīgi nogalinātas ar daudz asinīm un pat tīri efektīgu strūkliņu no kakla. Izrādās, ka šausmenes filmēt ir briesmīgi jautri (treileris). Vēl bija jautri filmējot Petras un Latvian Animal projektu ar atlieku ēšanu Krasta ielas Lido. Biju arī sirreālā ceļojumā uz Tallinnu, kur dabūju garšīgu humusu pirmo reizi kopš Jeruzālemes un nejauši izspiegoju konkurējošo aviokompāniju.

Dvīņu galināšanas preview:



( true blood )

Nobastoju smalko fotogrāfijas lekciju, jo izdomāju iet kopā ar Tanti apciemot Albertu slimnīcā. Aizgājām, Alberts, nabags, apsaitētu seju, ārsts esot teicis, ka pirms 10 gadiem tādu slimnieku nebūtu varējuši glābt. Vēl pastāstīja kā vienu slimnieku no citas palātas gruzījuši ātrajos, lai pārvestu uz citu slimnīcu, bet tad pamanījuši, ka tas jau beigts (oi, on uže umer!). Nu tā, skarbi.

Pēc tam gājām pie Tantes ēst Alberta tomātus. Tie joprojām ir paši garšīgākie tomāti pasaulē - ar drusciņ sālīti un krējumu, mmm. (Kashadura, man ir viens tomāts, ko es tev varu iedot). Tante man neļāva salātos likt ķiplokus, jo kā tad es bučošoties. Gudra sieviete, nu. Nu un vispār, ļoti veiksmīgi nobastota fotogrāfijas lekcija.

3.autobusā kāds stāstīja mobilajā, ka bijis mežā, bet nevella neesot salasījis, tikai bērzlapes un gailenes vakariņām. "Mahoviku nav, baraviku nav un naudas arī nav." Kvartālu tālāk kāda sieviete pa logu apraudāja savu kaķīti, kurš nobraukts tepat uz ielas un līdz pusei pliks vīrs citas mājas logā dziedāja par apnikušo dzīvi.

Bet Alberts ielikts slimnīcā tepat uz Dzirciema. Taisos iet apciemot un jautāju, ko lai atnes, uz ko viņš tikai nosmejas un saka, lai nesu litru stipra šņabja. Sāku domāt, ka varbūt jāaiznes ar kāds graķītis. Tikai ar ko stiprs šņabis atšķiras no parasta? (Vēl man patika kā Vārnas dzimšanas dienā T. klusi pie sevis noteica: Tā jau varētu tik daudz nedzert, ja vien varētu saprast, ko darīt ar dzīvi.)

Man tā gribētos nodzīvot kaut dienu Disneja multenē - rītu es gribētu kā Cinderellai ar putniņiem un pelītēm, kas pamodina un saģērbj, pa dienu braukāties ar laiviņu kopā ar Nāriņas princi, bet naktī kā Aladina Jasmīne lidināties uz burvju paklāja pa nezināmām pasaulēm.

Toties vakar man uz brīdi izdevās sajusties pa pusei elfiski - kopā ar Vārnu un Kaķi pilnmēness naktī šūpojoties šūpolēs zem tilta, stipra dzēriena sakarsētās pēdas atvēsinot slapjā zālē un svilstošo pieri pret debesīm un kautkur mākoņos krītošajām zvaigznēm. (Varbūt kautko nozīmē tas, ko teica Francis - ka es "pēc sejas" izskatos pēc elfenes Arvenas no Gredzenu pavēlnieka).

šodien atklāju vēlvienu čikru (c kashadura) lietu - ļoti nepatīk sajūta, kad ar mašīnīti skuj matus zem pakauša. Es to šodien pirmo reizi piedzīvoju. Un līdz ar to laikam esmu tikusi pie frizūras, ko Kaspars sauc par pimpjagalvu.

Vēl manā čikro lietu sarakstā ir pieskaršanās miltiem un sausai zemei, bet tā pakauša skūšana ir gandrīz tikpat nepatīkama.

Ak tu sūdelis! Tante iebrēcas nelabā balsī, ieraudzījusi, ka jērs ticis istabā, ar ieskrējienu pārlecot pāri durvjpriekšai aizkrautajām krēslu barikādēm. No kliedziena pārbīstas runcis un aizjoņo, es ķeru pie sirds, jērs tiek izdzīts, bet pēc brīža jau atkal snaikstās. Laukos kā balkānu kino - jērs, kas ar viltu mēģina tikt istabā, grūsna kaza, gailēnu kaujas, kaķi pārvietojas kā pelēkas bultas, visur medus burkās un rāmjos.

Sataisījos kā špana strīpainā kreklā un platmalē, un Alberts man mācīja vākt un tecināt medu. Albertam ir pašizdomāta medus vākšanas sistēma un Tante komentē, ka viņam padodas darbi, kur "iz govna nado puļu sģelaķ" - tas ir, kad jāizgudro un nenokā jāuzmeistaro vajadzīgā lieta. Kad medus bija burkās, Tante mani veda pie skapja rādīt savu šinjonu - brīnumaini skaistas šokolādīgas lokas. 60tajos Tante nogrieza matus un sataisīja no tiem šinjonu, ko pielikt pakausī. Ļoti glīts un kvalitatīvs izstrādājums, uzreiz var redzēt, ka meistara darbs.

Tostarp Alberts izdomāja, ka jātaisa pelmeņi. Uztaisījām pelmeņus. Tad man bija jārāda, kas ir internets. Vai tur var uzzināt cik maksā biezpiens, Alberts gribēja zināt. Nočakarējos ar google mobile, un saku A., ka nevar - par sarežģītu. Tak on okazivaetsa ņehera ņeznaet, viņš secināja. Lai internetu kautcik reabilitētu, iegāju draugos un rādu galerijas. Re, brāļa draudzene ielikusi jāņu bildes. A. pārprasa, ko un kāpēc viņa ielikusi, es paskaidroju vēlreiz, uz ko seko patiess izbrīns - a što jei ģelaķ ņehuja? Un tad es ļoti smējos.

Toties tagad laikam sanāk, ka šis ieraksts ir kā čūska ierijis pats savu asti (jo man ir ko darīt, tad nezkāpēc es to rakstu?).

Tantes šinjons:


Jērs nāk istabā:

Pamodusies ieraudzīju sev uz rokas lielus melnus burtus. Kaligrāfiskā glītā rokrakstā uzrakstīts "Ingus Pētersons". Tad drusku nokaunējos, jo atcerējos, ka mani piekukuļoja būt par grūpiju.

+ Grūpiju gudrība: ar Fairy viegli nonāk nost pat visniknākie mārkeri.

Skatoties Odessas dzīvokļus iekrita acīs tas ar "slipping zone with king size bed".
Un vēl šis ar "covertible designer couch":



Tādā es gribētu palikt, un braukāt apkārt tā: