bettyboob

Saņēmos un piezvanīju uz Pārmantotā Vēža kabinetu, lai noskaidrotu gēnu testa rezultātus. Un saņēmu labas ziņas - BRCA gēna mutāciju man nav, tātad risks saslimt ar krūts/olnīcu vēzi man ir "tāds pats kā citām sievietēm". Nevis 60 - 80% risks, kā gadījumos, kad gēna mutācija ir. Tas nenozīmē, ka es nekad nesaslimšu, bet vismaz zinu, ka nesēžu uz tikšķošas bumbas ar laika degli.

Bet neilgi pirms saņēmu pārbaužu rezultātus, uzzināju, ka BRCA gēnu mēdz saukt arī par "ebreju gēnu", jo aškenazi ebreju kopienā tā mutācijas ir sastopamas desmitreiz biežāk nekā citās. Tas mani sabiedēja, jo man ir ebreju asinis no mātes puses. Viņa nomira no krūts vēža vēl salīdzinoši jauna.

Bija aizraujoši palasīt rabīnu strīdu par to, vajag vai nevajag ebreju sievietēm veikt ģenētiskās pārbaudes. Kā zināms, divi ebreji, trīs viedokļi - vieni rabīni uzskata, ka pārbaudes ir obligātas, jo, pēc ebreju likumiem, tev dzīvē ir misija un mērķis, tāpēc rūpēties par savu ķermeni ir tavs pienākums. Citi uzstāj, ka ebreju likumi neļauj meklēt slēptus draudus un problēmas, tāpēc nekādas pārbaudes nevajag veikt.

Talmuds sakot, ka svētība valda tikai lietās, kas paslēpta acij. Tātad, kamēr cilvēks nezina par problēmas eksistenci, Dievs vēl var iejaukties un to atrisināt. Bet, ja problēma jau ir zināma, Dieva iejaukšanās varētu tikt uzskatīta par dievišķu brīnumu, bet no tiem Dievs cenšas izvairīties. Un vēl man patīk šis uzskats: ļaunie spēki kaitē tiem, kas piesaista viņu uzmanību. Laipni lūgti Viduslaikos.

Bet man lēmums pārbaudīties nāca viegli un ātri, vienkārši izdarīju, bez īpaša stresa un pārdzīvojumiem. Labās ziņas nosvinēju vislabākajā iespējamā veidā - Japānas imperatora dzimšanas dienas ballē pie lielas sakē mucas un bagātīgi klātiem galdiem, kas lūza no visādiem neprātīgi garšīgiem japāņu ēdieniem.

Taču, lai gan ziņas pilnīgi noteikti ir labas un svinēt ir brīnišķīgi, vienīgais prātīgais secinājums ir tāds, ka tāpat neko nevar zināt un nekas cits neatliek, kā dzīvot nost katru dienu, kāda nu tā ir.

Šogad Japānas imperatora dzimšanas dienas balles nebūs, vai arī mani vienkārši vairs neaicina? Virdžīnij?

Nosvinējām Veļu laika beigas ar lielajā maizes krāsnī ceptu zosi. Vispirms vairākas stundas kurinājām krāsni, līdz izdega visas ogles. Tad astoņrocīgi sagatavojām putnu cepšanai. Viens ierīvēja ar sāli un pipariem, otrs pietūcīja ar kāpostiem un āboliem, un aizšuva vēderu ar resnu adatu. Trešais apcepa sviestā un ceturtais pieturēja lopiņa kaklu, jo tas neietilpinājās pannā. Kad zoss bija trīs stundas čurkstinājusies lielajā krāsnī, mēs iededzām sveces un metāmies virsū cepetim.

Nav brīnums, ka zoss taukus izmanto visādās burvestībās - tie ir tik zīdaini, biezi un silti, ka nonāc aizmirstībā. Un, kad attopies un apskaties apkārt, redzi taukos (jeb laimē?) spīdošas sejas un pamani, ka arī no pašas zoda pil tauki. Pēc tādām taukām vakariņām, novembra drūmaka vairs nelīp klāt un droši var iet zosu gājienā caur mežu, sasaucoties un spīdinot mazas gaismiņas.

Bet vakar biju pārmantotā vēža kabinetā, noskaidrot kā man ir gājis ģenētiskajā loterijā. Viss bija ļoti ātri un nesāpīgi, atbilde būs uz Ziemassvētkiem.

Vakar Laimja koncertā vairākas reizes nācās atbildēt uz jautājumu: uz kādiem RL festivāla pasākumiem tu jau esi bijusi? Nekādiem! Jo paskatījos programmu, neko daudz nesapratu, tikai secināju, ka lielākā daļa pasākumu ir vai nu izpārdoti, vai vieta slepena, vai arī notiek tādā laikā, kad parastie darbaļauži netiek.

Bet Laimja koncerts bija pilnīga laime. Īpaši priecīga bija apmēram pēdējā stunda, kad Laimis dziedāja "pēdējo dziesmu". Pēc sestās vai septītās pēdējās dziemas (pēc katras visi ceļas kājās, aiz sajūsmas lauž krēslus un applaudē kā traki), organizatoram nācās rāpties uz skatuves un, mīļi apskaujot Laimi, izrubīt mikrofonu.

Rīt uz Lauziņām. Man ļoti patīk spocīgā sajūta mežā novembrī, kad dūmakā tītie vecie koki, ķeskainās izgāztās saknes, slīkšņas un mazās upītes izskatās kā būtnes no seniem stāstiem. Un kad iekšā sveču gaismā var kurināt lielo maizes krāsni un cept zosi.

Bermudu trijstūris uz manas ielas stūra ir noslēdzies - papildus pilsētas galvenajam nočņikam un slavenajiem 3 pakāpieniem ir atvērusies spēļu zāle Joker. Viņrīt trijstūris bija ievilcis sevī noplukuša paskata pedāļkrogu, kas grīļīgi žvankājās un izdvesa spokainas skaņas, līdz pazuda ap stūri. Un Lapiņas apmeklētāji 3 pakāpienu klientus ņirdzīgi sauc par poltergeistiem.

Bet vakar atkal bija pietiekami silts, lai sēdētu dārzā un dzertu vīnu, jūs pamanījāt?

Izgāju paskriet. Tiešām nesaprotu, kā jūs to varat? Man nācās stāties un tvert pēc elpas aiz katra otrā kvartāla. Pie Māras dīķa pamanīju raitā riksī skrienošo D. un centos izskatīties kaut cik graciozi, taču viņš pajoņoja man garām, pat nepamanījis. Tā nu es vēl brīdi turpināju šo nīkulīgo izlikšanos, ka skrienu, tad aizgāju mājās, apēdu burgeri un tagad dzeru malbeku. Dažiem cilvēkiem laikam nav lemts būt fit.

Ēdam sēnes pusdienās, brokastīs, vakariņās. Kāpēc ne, ja vienkārši jāieskrien mežā pakaļ, un 5 minūšu gājiena attālumā noteikti būs vismaz kāda bērzubeka un apšubeka, bet varbūt arī sēņu lasis - baravika. Vienbrīd pat pavīdēja pārgalvīgā doma par baraviku lazaņju. Tikko, ēdot "french style" omleti ar puraviem, sieru un, tieši tā, sēnēm, pārspriedām šīs nakts sapņus. Es patāstīju, ka iesniedzu atlūgumu un apsveru domu iet strādāt uz dāmu šmotku veikalu. D. nesmalkjūtīgi apvaicājās, vai tas būs veikals korpulentām dāmām uz Čaka ielas, uz ko es piedraudēju ar uzsēšanos uz tās raw diētas, kas tagad cibā trendojas. Laukos gan tāda diēta nozīmē grauzt jēlas bietes un burkānus, paldies par kūkām.
Pabeigšu ierakstu (lai ieslēgtu internātu, vispirms jāiedarbina elektrības ģenerators), un iešu krāmēt malku. Visas manis krautās grēdas sabrūk, tāpēc tagad ceļu Montesori (jeb inku) grēdu ar diviem malkas apļiem vienu otrā. Tikai jāmēģina neiebūvēt sevi iekšā, tad D. atkal smiesies, ka viņam nav ceļamkrāna ar ko mani izelt ārā.

Dārziņš ir laime, mežs arī. Ir tik labi kurināt krāsni, lai pagatavotu vakariņas, malkojot stiprinātu varžūdeni (baltvīns + akas ūdens, kurā peldējuši daži beigti krupīši). Vai dzert tēju ar meža aveņu ievārījumu, zīmējot savus kuslos wirefreimus. Sikspārņi izvākušies no sienām, toties vakarnakt pa istabu aizleca varde. D. to pacēla un iznesa ārā, noteikdams - ko gan es darīšu ar divām princesēm.
2050. gadā mums šeit būšot ķīniešu kaimiņi. Man prieks, ka pagaidām esam tikai mēs divi, un ķīnieši, pat ja gribētu, varētu te nolaisties tikai helikopterā (jo ceļa taču nav, bet takas ir jāzin). Nu un tagad jau atkal jākurina krāsns, lai pagatavotu vakariņas, nav laika!

Uzzinājām, kas dzīvo Lauziņu mājas sienās. Kas krēslas stundās skrabinās, švīkstinās, krumšķinās, gumzās, brīkšķinās un ik pa brīdim iečīkstās un ieguldzās. Tie nav ne vilki, ne mūdži, ne susuwatari.
Pēc tam, kad istabā vakara pustumsā skaisti aizplanēja pūkains brūns dzīvnieciņš, bija skaidrs - tie tak sikspārņi. Esot ļoti sociāli radījumi un dzīvojot bariņos. Tātad mums sienās ir sikspārņu kolonija. Un man tas šķiet vareni, jo tā ir vēl mazāk robežas starp iekšu un āru, bez tam visi, kas ēd odus un dundurus, ir mani draugi.
Vēl mēs bijām pastaigā uz Mednieku torni, bet tas jau ir tik šķībs, ka īpaši vairs negribas kāpt augšā. Upe pie pamestās Vilciņu mājas ir uzziedējusi lielās dzeltenās puķēs. Uz takas brīžiem mētājas dzīvnieku kauli un spalvu kumšķi. Atradām pirmo apšubeku, ceru, ka tas nozīmē sēņu supergadu, vai ko tamlīdzīgu.
Apbrīnojami - iznāc no tāda meža, viss nosvīdis, aplipis zirnekļtīkliem, odu līķiem, ērcēm un putekļiem, bet ar vistīrāko prātu.

Aiznesu savas programmēšanas klases džekiem kūkas (jā, es esmu vienīgā dāma klasē). Pasniedzējam piedzima bērns, un man šķita, ka tas ir labs iemesls uzrīkot nelielus svētkus. Ciemakukulī man glītā kastītē iepakoja medus kūkas, mafinus, kartupeļus un pārīti eklēru. Džekiem, to visu ieraugot, virs galvām parādījās lielas jautājumzīmes, un gaisā virmoja nepateiktais - un kas būs nākamais? Vai tiešām vienradzi atvedīs saitītē? Kūkas gan apēda, pēc pasniedzēja pamudinājuma - ēdiet, savādāk viņa apvainosies vēl.

Mana pirmā mājaslapa izskatījās šādi (ar visu Kitty Lorem Ipsum):

Bet es šodien Stacijas pieturā satiku Janošu, kurš uz līdzenas vietas, pašā cīruļputeņa vidū, nospēlēja man serenādi uz mutes ermoņikām. "Tā it kā es tevī būtu iemīlējies". Noklausījos arī dažus dučus aizraujošu stāstu par dažādiem notikumiem un ielu muzikantiem.

Pēc brīža turpināju ceļu pa Čaka ielu. Kādā skatlogā sēdēja liels porcelāna suns, kā no Andersena pasakas, un turpat blakus bija uzraksts "Lucky Lady Charm". Apstājos, lai pabrīnītos, un tad mani uzrunāja kāda dāma ar melnu lietussargu, uz kura bija uzzīmēti balti kaķi. Vai jums ir vajadzīga jurista, parapsihologa konsultācija? Mums šodien akcija, visam atlaide, ienāciet. Un viņa jau vilka mani aiz elkoņa iekšā pie lielā porcelāna suņa. Knapi izrāvos. Ejot prom, vēl iedomājos apskatīties, vai cipari mājas numurā saskaitot neveido ciparu 5. Un ko jūs domājat? Tieši tā arī bija (Tie, kas lasījuši Joņeva grāmatu vai "Meistaru un Margaritu" sapratīs, kāpēc tas ir svarīgi).

Grāmata, ko lasīšu pirms gulētiešanas.

(Pat nešķiet neticami, ka es tiešām satiku Nilu Geimanu, jo Ņujorkā anything can happen.)

Izstaigāju puspilsētu ar kilogramu rupjmaizes somā. Meklēju filmu par Gustavu Kluci, nekur nav. Nevis vienkārši nav, bet "mums nekad nav bijis". Kā tas var būt? Rupjmaizi kilogramos, starp citu, arī tikai tirgū var dabūt. Un Lielvārdes jostas zīdaiņiem arī vēl nav izdomātas.

Timotejs mums ar Kašaduru noorganizēja ballīti uz līdzenas vietas. Tā, tagad skaļi, ērģeles, saliec rokas. Dziedāšu! Un arī pats parādīja kā to dara - rotaļu ģitāra rokā un apņēmīgi, bet vienlaikus skaisti un aizkustinoši, nodziedāja kaķīšu saulītēs un pūce mežā. Tad jāpaklanās un visi aplaudē. Drīz vien Kašadura rāva vaļā sirdi plosošus ģitāras solo, bet es vienkārši rotēju pa grīdu un auroju. Timotejs to visu pieskatīja, regulēdams skaļumu un pieskatīdams, lai visi uzstātos rindas kārtībā.
Izrādās, nemaz nav jāšmigo, jāklenderē apkārt un jāplosās, var to visu izlaist un uzreiz likties uz zemes un aurot - ir tikpat labi.

Man ļoti patīk latviskie nosaukumi purvainiem, slapjiem un grūti izbrienamiem biotopiem. Laikam tāpēc, ka mani baida un vienlaikus fascinē tādas vietas. Muklājs, dūksnājs, slīkšņa, dumbrājs, zampis. Nupat, klaiņojot pa internātu, mana iekšējā balss drūmi noteica - staignājs. Un tad uzreiz piebilda: ūkņa. Pati izbrīnījos, jo nemaz nezināju, ka tādus vārdus zinu. Laikam būs jāuzspēlē scrabble ar kādiem purva radījumiem. Muklājā, protams.

Mūsu indietis katru dienu atliek prombraukšanu, sāku jau nedaudz uztraukties. (Atcerējos, kā bērnībā pie mums uz vairākiem mēnešiem ievācās dagestāniešu ekstrasense ar ģimeni, ekstrasense pieņēma pacientus manā guļamistabā, kamēr es viesistabā pildīju mājasdarbus un vēroju savu rindu gaidošos slimniekus. Un vēl tai ekstrasensei bija 18gadīga meita ar trīs pupiem, un no viņiem visiem bija diezgan grūti tikt vaļā).

Lai gan indietis ir ideāls viesis, kam viss ļoti patīk - ar tādu viesi ir bauda būt viesmīlīgam. Vakar viņu ārstējām Aptiekā un izārstējām tik ļoti, ka viņš mūs smīdināja, runājot hindi un brīnoties, ka mēs nesaprotam. Šorīt D. viņu, vēl pusdzīvu, aizrāva uz upi laivot, un kopš tā laika abi nav redzēti.

Tikko atbraucām no Lauziņām, šoreiz galvenais notikums bija indietis vārdā Himshwet, kas tulkojumā nozīmē Sniegbalts. Viņš bija pilnīgā eiforijā no sniega, meža un mežonīguma, no mums un Lauziņām. Vajadzēja redzēt, kā viņš brida pa sniegu, augstu cilādams kājas kā kaķis. Mežs bija skaists kā jau ziemas pasakā, ar zvēru pēdām un pat svaigi izvandītu mežacūkas gultu. Uzbūvējām sniega māju, rotājām egli ar burkāniem un kartupeļiem zvēriem, lējām laimes un ēdām Sniegbaltītes gatavotos indiešu ēdienus. Man šķiet, viņš bija laimīgs, un mēs arī.

( bildes. )

Pirmo reizi dzīvē man ir īsta melnā kleitiņa, šodien nopirku. Visādas melnas kleitiņas man, protams, ir bijušas, bet šī ir pirmā pareizā. No tām, kas uz pakaramā izskatās nekā īpaši, bet uzvilkta padara tevi par elegantu dāmu. Vilkšu nākamnedēļ uz Japānas Imperatora dzimšanas dienu. Esmu pārgurusi, negribu redzēt nevienu veikalu līdz nākamajam gadam.

Šodien ir tāda diena, ko gribas kādam parādīt. Ja būtu fotogrāfijas, varētu ielikt komūnā mana_diena, bet nav. Visskaistākais laikam bija Teiteja zīmējumi uz Ciemakukuļa tāfeles. Turot katrā rociņā pa krītiņam, viņš uzbūra izsmalcinātas ģeometriskas struktūras, kas pārmaiņus izskatījās pēc bambusu meža, zemūdenes rasējuma vai laivu piestātnes no liela augstuma (Ivars jautāja, vai tā ir spalvaina kāja, bet Teitejs teica, ka nav vis).

Skaisti bija arī meža strazdi, kas trallinādami ēda sasalušās vīnogas no mājas sienas. Un lielā apsnigusī priede ar vientuļu vārnu. Bet vissmieklīgāk bija Āgenskalna Priežu Elvi pie dāvanu plauktiem. Nevarēju noturēties un nopirku adventes kalendāru "Sexy Xmas". Vēl tur bija magnēti ar "Ugunsgrēka" varoņiem un psihodēliskas dārgumu lādītes ar čūskiņām. Bija arī svece-siers un tatoo-rēta, bet kashadura un latvian_animal paņēma pēdējos šo ekskluzīvo objektu eksemplārus.

Un turpat blakus Elvi ir frīkainākais skatlogs pilsētā. Tur ir ar zelta krāsu nopūsti gumijas zābaciņi, apzeltītas konfekšu kastes iekšas ar pielīmētiem krāsainiem stikliņiem un apsudrabots ezis. Skatlogs pieder juvelierdarbnīcai-lombardam, un vienreiz tās īpašnieks mani mācīja neuzķerties uz visa, kas spīd.

Tikko tētis atveda ābolus, un es sapratu, ka nu man ir viss vajadzīgais priecīgai Hanukai. Medus, āboli un vēl arī adventes kalendars "Sexy Xmas" līksmībai.

Trīs pakāpieni tā arī neatvērās, bet spoki nekur nav pazuduši. Šonakt vispār bija kaukāds sabats, auroja un sasaucās kā vellu neredzējuši. Bet vakar, atgriežoties no svinībām, zem ārdurvju paklājiņa atklājām pudeli Bonaparte. Samulsuši ienesām iekšā, tagad gaidām, kas nāks pakaļ. D. domā, ka šis noslēpums atklāsies, bet es uzskatu, ka nekad ne.

UPD: šorīt, izejot no dzīvokļa, konstatējām, ka ir pazudis paklājiņš. Atstājām Bonaparti paklāja vietā, ceram, ka paklāju atdos.