bettyboob

Ienācu mājās un tur virtuvē pilns ar ēdieniem un dzērieniem - kastes ar alu, desas, servelāde un salami pakām vien, cūkgaļas šķiņķis, auksti kūpināta forele, siļķu salāti ungāru gaumē, zefīri, plūmes šokolādē, āboli un kautkādas garšīgas mērces burkās... Attaisīju vienu Užavnieku, nekam citam neskaros klāt. Gaidu D. ar paskaidrojumiem un jūtos kā nokļuvusi Spirited Away ainā ar gariem domāto mielastu, kuru izrijot Chihiro vecāki pārvērtās par cūkām.

Gāju pa Čaka ielu, un pēkšņi no tumsas un smidzekļa izslīdēja dāma... Vismaz simts gadus veca, ģērbta baltā mētelī, sudrabotos smalkos zābaciņos, galvā balta cepure ar plīvuru un rokā maza somiņa. Ieraugot viņu, mana realitāte uz brīdi aizslīdēja, atsitoties pret dāmai sekojošu tipu skeleta maskā. Tad viss nostājās savās vietās, jo skelets izskatījās pilnīgi helovīniski parasts. Tomēr nespēju nedomāt par to dāmu. Kas viņa bija? Tikai zinu, ka Vudijs Alens par tādu tikšanos priecīgi berzētu roķeles.

Kāpēc šeit cilvēki nepavelkas uz stand up comedy? Populāra atruna - es paskatījos jūtūbā un nesapratu, ko viņš saka, tāpēc neiešu. Nu jau, kurš tad var saprast, ko saka pa jūtubu?
Vakar bija brīnišķīgi sirsnīgs standaps D.Fabā ar tik daudz apmeklētājiem kā palielā mājas ballītē. Latiņš turpat aiz stūra tika pasludināts par vakara sponsoru un visi draudzīgos pulciņos nesa no turienes dažādus dzērienus. Man joprojām sāp vaigi no smiešanās. Un pēc tam pat nebija jāskumst, kā pēc sagurušā Dilana Morana.

Korporatīvie džungļi beidzot pavērās, un es beidzot eju uz pilotu māju pēc tā bildināšanas video.

Man iepatikās Trakās dienas. Tā ir daudz jautrāk iepirkties, un sajūta pilnīgi kā pirms sabata Jeruzālemē. Nekādu garlaikotu seju un lēnas šļūkāšanas. Pēkšņi tāda rosība un līksmība!
Lidojoši siera gabali un gotiņkončas, rieksti iet pa gaisu, ripojoši kivi un tunča bundžas - ķer viņu! Un cilvēki pēkšņi tik atsaucīgi un izpalīdzīgi, jo zin, ka visiem pietiks.
Un tad vēl dramatiskais saasinājums pie kasēm, kad kritiski ieskaties grozā un skaidrākām acīm ieraugi savas izvēles. Es, piemēram, kaunīgi pagriezos un nesu atpakaļ uz ledusskapi kasti Banana Split.
Bet tagad mēs ņemsim Trako dienu vistu un brauksim uz Lauziņām. Būšot mīnus 1, jānovāc raža asap!

Šodien biju tikai trīs ielās, toties daudz redzēju. Putnu pēršanos peļķēs un kāšus debesīs, cidonijas krūmā tik lielus kā citronus, smurfus parkā pie bērnu bibliotēkas. Kashadura sākumā domāja, ka tie ir citplanētieši, bet izrādījas, ka tikai smurfi. Man šķita, ka Rīgā cilvēki parkos nedara jocīgas lietas, atšķirībā no, piemēram, Tokijas. Jojogi parkā vien bija indiānis, cilvēks-tīģeris un cilvēks-hamburgers, nemaz nerunājot par Elvisiem Preslijiem. Starp citu, Vārna man šodien pateica, ka es aizvien vairāk izskatos pēc japānietes, un gādīgi iešķieba maišeli skābo ābolu, kas jātin zīdpapīrā un jāliek skapī starp drēbēm. Lai smaržo kā bērnībā.

Izspiegoju, ka Dylan M. šodienas pax sarakstā nav. Vai nu lido ar Air Denial, vai arī joki par Ryanair ir no paša pieredzes.

Mums ar Bertu un Kashaduru šodien bija Dilana Morana ģenerālmēģinājums. Noskatījāmies visu Like Totally, lai zinātu, vai mēs vispār rīt kaut cik sapratīsim viņa īrvalodu. Izskatījās (izklausījās) cerīgi. Un tad arī sapratu, kāpēc man pēkšņi ievajadzējās spodrināt pērles, skriet pie manikīra, un ilgi izvēlēties veikalā vīnu. Tādu, kas būtu nice wine, nevis tikai ok wine. Rīt taču jau. Rīt Dilans Morans!

Redzēju sapnī, ka stāstu latvian_animal par filmu Сумасшедшая помощь, jo man šķita, ka viņš, arī pie pilna prāta būdams, varētu sacept mīklas krāniņus un pielīmēt tos pieminekļiem, lai cēlāk būtu.

Negaidīti pārslēdzās uz pavisam citu žanru! Mazgāju virtuvē traukus, izlietne pilna ar netīru ūdeni un peldošiem ēdienu atlikumiem. Un tad pēkšņi piesteidzas pilots ar cēlu "Let me do it!". Tas bija tik skaisti. Un, nē, hotai, viņš mani nebildināja, tā ka NRA šis stāsts nebūs interesants. Arī lidmašīnas pusnaktī nepārvēršas par ķirbjiem.

Lidosta, Telavivas reiss, peisas un kipas, diskobeibes saposušās uz Turciju - man te ir gandrīz tās pašas dekorācijas, kas vakar "Kabalas noslēpumos". Un uz galda vēstule no rabīna ar laimīga jaunā 5773. gada vēlējumiem, kā arī kalendārs ar holokaustā bojā gājušo bērnu zīmējumiem. Tas tāpēc, ka kolēģi biedrības Šamir sūtījumus uzreiz nes man. Arī gaisa te ir gandrīz tikpat maz kā JRT pēdējās rindās. Tiešām dīvaina sajūta, it kā izrāde nekad tā arī nebūtu beigusies.

Šodien piedzīvoju beku skaudību līdz asarām. Par to, ka otram sēnes pašas lec klēpī, kamēr man nekā. Mirkļa vājums, jo, skaiti kā gribi, sēņu ir Daudz. Lauziņās vispār visa kā ir daudz ar kaudzi, izņemot laika, ko būt tur.

Nav jau gluži kā aizpērn, bet tomēr (tas tikai šodien):

Ēdu rīsus, uzdzeru rehidronu, un pildu javascript uzdevumiņus. Nezinu, vai kašķīgums no piespiedu diētas, bet besos uz savu programmēšanas skolu, kas man atsakās sūtīt pa e-pastu mācību programmu, jo tas esot komercnoslēpums. Varēšot redzēt tikai skolas telpās (un pēc tam turpat uz vietas apēst?)
Wtf, vai tiešām viņi dzīvo citā dimensijā nekā Coursera.org ar visiem pieejamiem Stanfordas un Princetonas kursiem?
Varbūt man labāk jāiestājas kādā no auras lasīšanas un cilvēka enerģētiskā līdzsvara kursiem, ko piedāvā NVA par nodokļu maksātāju naudu?

Šorīt sūdzējos vēstulē uz Parīzi:

(...)Man iet sūdīgi, atvainojos par franču valodu. Vārda tiešajā nozīmē, jo esmu saķērusi vēdera vīrusu. Kārtējais atgādinājums uzmanīties ar to, ko vēlos. Gribēju tikai nozagt pāris dienas, lai tiktu uz Parīzi, un tagad man ne tikai nav sērkociņu, bet arī esmu pieķēdēta pie baltā porcelāna prinča sāniem. (...)

Sērkociņi ir paralēle starp manu darbu un narkomāna elli - marihuāna ir, sērkociņu nav. Un es varu lidot visur, kur gribu, bet man nav brīvdienu.

Pēc vakardienas Breaking Bad grand finale uz poda ar grāmatu rokās, sapratu, ka arī man tualetē vajadzīga grāmata. Īpaši jau tāpēc, ka apmeklēju to tik bieži. Pa rokai gadījās The Wisdom of Carl Jung un atšķīrās padoms doties lejup no pieticības kalna, kurp deguns rāda. Tas būšot taisnākais ceļš. Aha, ir cilvēki, kam deguns rāda uz Parīzi, bet attopas pavisam citur, daudz nesmaržīgākā vietā (jūs sapratāt). Eh.

Oficiāli esmu Dylan Moran grūpija. Man ir biļetes gan uz Tallinas, gan Rīgas stand-upiem.

D. šorīt guva vērtīgu atklāsmi par sievietēm. Iznācu no dušas, biju svaigi iekrēmojusies un tāpēc diezgan slideni glumīga. D. iedeva man buču, viegli pieskaroties pleciem un rokām. Tad tā kā atrāvās, un pēc brīža domīgi secināja: laikam biežāk jābučo, lai nepazūd burvestība.

"Kuruma ņingjo leļļu teātris, Šinnai naratīvā dziedāšana un Japānas klasiskā deja" - to visu es šodien palaižu garām, izvēloties Lauziņas. Jeb Lauziņas izvēlējās mani? Tur būs Totoro mežs, pilnības pļava, Srabble lietainos vakaros un pirmatnīgā smarža, no kuras reibstot atmaigsti. Lai uzvārītu kafiju, jāiekurina krāsns. Lai lasītu grāmatu, jāaizdedz svece. Varbūt izdosies aiziet uz Mednieku torni, ja slīkšņas nebūs ierijušas taku. Kā vispār tiksim iekšā, cerams, ka bebri nebūs atjaunojuši aizsprostu pāri upītei, jo tad nāksies balansēt uz slidenajiem baļķēniem. Ērces, dunduri, kaut jūs izčibētu, kaut krupji un ķirzakas jūs apēstu. Tas viss ir tik satraucoši un skaisti, kā svaigi plūkta egļu pumpura garša mutē!

Rajona breaking news: "Trīs pakāpieni" veras vaļā! D. esot runājis ar strādniekiem, kas teikuši - līdz mēneša beigām būs! Ja vien tie nebija spoku strādnieki, nebūtu jau pirmie rēgi, kas manīti deldējot ļodzīgos pakāpienus. Tomēr ne velti vietējie spriež, vsjo meņaetsa, toļko tri stupeņki budut vsegda. Āgenskalna Bermudu trīsstūris - Lapa, Trīs pakāpieni, Visi savējie tiek atkal iedarbināts.

Tikko trīs reizes pēc kārtas nokrašoju Boeingu. Lai gan tikai simulatorā, tik un tā jākliedz un jāslēpj seja rokās - skats ar strauji tuvojošos zemi un kabīnes kratīšanās pārāk trīcina ceļus un slapina pieri. Toties secināju, ka lidmašīnu ir vieglāk nostūrēt nekā laivu. Vakar pirmo reizi to izmēģināju, un noteikti bija jautrs skats, kā Bastejkalna kanāla strūklakā iepeld laiva un brīdi griežas ap savu asi. Jo stipri cenšoties netrāpīt zem dušas, man, protams, izdevās tieši pretējais. Bet tas bija tikai mirklis vājuma, jo man bija piešķirts jz. Vedjmah airis, un ar to lažot nedrīkstēju sev ļaut. Ceļš no kanāliem, pāri Daugavai un ap Zaķusalu jau noairējās ļoti labi. Gribēšu vēl!