bettyboob

Esam pamatīgi ieputināti Lauziņās. Nezinu, kā tiksim ārā, jau iekšā iespraucāmies kā caur adatas aci - nācās braukt cauri vērpetēm, sanesēm un brīžam pat kupenām. Pēc tam bridām cauri pasaku mežam, ar sniega suni un pilnām somām garšīga visa kā.
Ja netiksim ārā, tad turpināsim dzīvot 2014-tajā, labs gads, lai gan pavisam ne tāds, kā biju gaidījusi. Vislielākos pārsteigumus nesa Restorānu diena, jaunais darbs un, protams, sunītis. Sunītim arī Friend of the Year tituls,,nekad nebiju iedomājusies, ka suns var būt TĀ. Viņa ir labākās zāles pret bailēm, skumjām un kūtrumu. Un liels, skaists mīļums ar mīkstu, pūkainu kažoku. Nu tā, burkānkūka gatava, tūlīt cepsim karpu un pēc tam skatīsimies Skeleton Twins un dzersim sniegā dzesētu prosecco.

Ko mēs darītu bez Nesijas, dzīve būtu garlaicīga. Pirmssvētku vakarā sune izdomāja paraut ļeku un aizdoties savās gaitās. Mēs pārnervozējāmies līki, man nācās vienai iet pa tumšu mežu, D. iespolēja auto grāvī un dabūja klausīties mežstrādnieku stāstus par klaiņojošu suņu šaušanu. Bet jaunkundze pēc pāris stundām uzradās un rādīja nevainīgu purnu it kā nekas nebūtu bijis.

Toties pēc tādas adrenalīna devas sekoja svētkiem piedienīgs atslābums, ēdām diezgan jēlu, bet mutē kūstošu steiku un skatījāmies sunīša televizoru. Lai gan Lauziņās tagad ir elektrība un internāts visu laiku, tomēr nekādas filmas nav interesantāk kā vērot suni, kurš čakli skrubina savu kauliņu un nekur nav pazudis.

Vakar D. uzbūra elegantas vakariņas ar mutē kūstošu vakuumā briedinātu steiku un dvēseli kutinošu tiramisu, viens pēc otra saradās gaidīti un negaidīti, bet ļoti patīkami viesi, apsēdāmies ap apaļo virtuves galdu, ēdām un runājāmies. Suns ļāva par sevi jūsmot, bet Džimu pieņēma darbā par savu personīgo masieri.

Vakaru krāšņoja arī šis ārkārtīgi vērtīgais artefakts, kuru Lauziņās atstāja mūki-skvoteri Pēteris un Izidors. Nesen to uzgājām kādā slepenā slēptuvē.



Kas tas ir un ko ar to darīt - versiju ir ļoti daudz. Slepenais kods? Atbildes uz visiem jautājumiem (jāpārskaita vai tur gadījumā nav 42 frāžu)? Cheat sheat noklīdušo avju uzvešanai uz pareizā ceļa? Ko par to teiktu Dens Brauns un Umberto Eko?

Šodien Bērnu mājas tirdziņā kļuvu bagāta - tiku pie divām biezstikla ķīmijas kolbām, kurās varēs glabāt graudaugus vai ko citu, un brūni rūtaina ļoti-MaxMara mēteļa, kuru jz. Vikings draudzene cēlsirdīgi ļāva man nosolīt, neskatoties uz to, ka Vikings viņu ļoti centās sakūdīt uz cīņu. Kad ar visu šo mantību ķešā nācu mājās, par manu īpašumu piedāvājās kļūt kāds vīrelis (ja ņičejnij). Tā kā šādu piedāvājumu jau vienreiz saņēmu, sāku domāt, ka tas ir Bermudu trijstūrī "Lapa, 3 pakāpieni, Joker laimētava" apmaldījies spoks.

Sune izdarīja to, par ko pilnīgi noteikti sapņojis ne viens vien šejienietis - pamatīgi nobiedēja orkus, no sirds iztrenkājot viņu govis. Atrieba kaimiņienes izbradātos runkuļus un ne to vien. Kā viņi kliedza, kā bļaustījās, un ne jau "vai tas ir haskijs? vai tā ir laika?". Pacilājoša sajūta būt klāt brīdī kad rodas jaunas leģendas. Par nostāstiem runājot, nezinu ko man tagad darīt - nesen kādā ballītē (pēc diezgan daudz vīna) apsolīju Edītei Baukšķeniecei, ka uzrakstīšu beidzot to stāstu par meiteni, kas iemīlas mirušā čigānā pēc tam, kad ierauga viņa bildi uz kapakmeņa. Nezinu, ko darīt, jo rakstnieks no manis tāds pats kā no Nesijas govju gans.

4. diena laukos. Sēžu mājā ar smilkstošu, gaudojošu Aļaskas malamutu, kurš nevar pārdzīvot, ka tiicis atstāts mājās viens (es laikam neskaitos). D. aizbrauca pēc piena produktiem uz 12km tālo Skujeni. Pagaidām tur vēl var dabūt pienu, bet drīz nevarēs - saimniece vairs negrib turēt govi, jo darbs smags, bet piena nauda paši ziniet kāda. Tuvējā kaimiņiene (2km aiz meža) arī vairs neturēšot govis, un vispār, naglošot logus ciet un braukšot prom tur, kur var atrast darbu. Pie viņas ir nereāli skaisti - māja ir uzkalniņā, uz vienu pusi skats uz bērzu birzi, otrā aizvijas balts ceļš kā pasaku grāmatā, un tas viss tik ļoti kontrastē ar nolemtības un pamestības sajūtu. Vienīgi orki (šeit saukti par koksakeriem) vairojas un paplašina savas teritorijas. Bet tā jau viss skaisti - mežs kā multenēs, pārdabiski daudz sēņu, kuras tiek kaltētas un marinētas industriālos apjomos, visa māja smaržo pēc umami. Bet man labāk patika, kad šī bija apslēpta vieta nezkurienes dziļmeža vidū, kur nonākot ārpasaule paliek tālu ārā un stāsti par orkiem ir domāti tam, lai krāšņotu garos ziemas vakarus.

Kamēr es vēl tusnīju pa pirmajiem pakāpieniem, sunīts jau paspējis uzlēkšot augšā uz trešo stāvu, nolumpačot atpakaļ lejā, tad uzskriet atkal augšā, noskriet atpakaļ lejā, vairākas reizes neprātīgā priekā veikt riņķa deju. Un kā bulta atkal augšā - sagaidot mani pie durvīm, lai ienestos iekšā un, pilnīgā sajūsmā par šitik labu dzīvi, laizītu man rokas.

Viņš taču ir GIGANTISKS. Tas taču ir Neda Stārka suns! - tā katru reizi saka Gatis Ziema, ieraugot mūsu jauno sunīti, 7 mēnešus veco Aļaskas malamuta kucēnu. Pirmās naktis, kad suns vēl nebija pieradis pie jaunajām mājām, viņš mēdza pienākt pie gultas un ošņāt man seju. Tā bija ļoti jocīga sajūta, kā guļot klints alā pirmatnējā mežā. Tagad viņš ir pie mums jau nedēļu, bet es vēl nespēju aptvert, ka ar mums dzīvo tik labs, gudrs un mīlīgs (un LIELS!) suns. Jau paskatoties uz viņu paliek priecīgi, bet vēl foršāk ir apķert tādu milzu zvēru un bužināt viņa mīksto, biezo kažoku. Miegs arī daudz saldāks pēc kārtējās trīsstundīgās vakara pastaigas. Tā ka metu savu kaķu cilvēka kažoku uz otru pusi un saku, ka suņi ir the real thing! Kaķīti gan arī gribas.

Foršākās ballītes parasti ir tās, kurās neesmu bijusi un kuras neatrast instagrammos, tikai dzirdēt nostāstos.
Man toties bija šis rīts, ejot pēc piena plānajām pankūkām, kad jauniešu uz ielām vēl nav, tikai tantiņas satupušas saulītē uz māju sliekšņiem, un uz tirgus pusi aizdodas ļoti veca, ļoti skaista un eleganta aktrise kā no citas pasaules, kurā noteikti pašlaik nav nesatricināmi reāls un saulains svētdienas rīts. Kad pankūkas bija izceptas un apēstas, izlasīju ziņu par Singu un svētdienas rīts tomēr drusciņ satrīcēja gan.

Vakar bija pilnīgi nejēdzīga, pusbeigta diena, kuru līdz galam piebeidza manā nepareizajā cepeškrāsnī sabrūnējusī Pavlova. Balts, gaisīgs, zemenīgu putukrējuma cerību pilns mākonītis, kas sacepās brūnā, staipīgā kakā.
Bet tas nekas, jo visu dienu man galvā skanēja brīnišķīgais Nelaiķa Pavadonis: http://www.youtube.com/watch?v=UThtbKfSgbE
Sākums maģisks, beigas episkas. "Tumšajās decembra dienās pa ceļu iet divi, bet viens ir tāds vārgs, otrajam mugurā zārks."
Burvīgi.

Šis ir novēlots ciešanu ieraksts. Izrādās, arī dažādu veidu baltvīnus nevar jaukt, jeb varbūt vienkārši mazāk jādzer. Bet novēlots, jo tagad jau viss labi - paģiras pārgāja, dabūju brokastis Āgenskalna Fazendā, kur, izrādās, atkal ir garšīgs ēdiens un nupat D. uzcepa debešķīgu Lieldienu biezpienmaizi.
Bet pikniks mazdārziņos bija diezgan košs notikums, jo īpaši man patika Penijas Leinas spožā ierašanās, jz. Au atbruņojošā dziedāšana un Karmenas brauniji. Un, protams, slavenais soms, kurš nemaz nav soms. Viņš kā Restorānu dienā uzradās, tā tagad ir visur, kur pulcējas ciba - domāju, ka viņam jau pienākas cibas vārds, lai nav jāsauc kā kaķi par Kaķi. Ir idejas?

Restorānu diena izdevās brīnišķīga. Bija tik labi, cik vien var vēlēties un vēl labāk. Atnāca draugi un arī pilnīgi sveši cilvēki, kas ātri iejutās un sadraudzējās. Bija pat soms no Helsinkiem, Restorānu dienas "galvaspilsētas". Viņš palika līdz uzvarošajām beigām apmēram pusnaktī, kad pēdējie viesi ņēma katrs pa krēslam un galdam un zosu gājienā nesa tos uz Bērnu Māju, kur bijām aizņēmušies mēbeles.
Izskatījās arī, ka visiem viss garšoja un patika, daži zvanīja saviem draugiem un aicināja, lai tie arī nāk. Bija arī tādi viesi, kas nāca divreiz.
Humuss tika iesaukts par killer hummus, tā atdodot godu beigtajam blenderim, bet deserts bija tik trekni grēcīgs, ka mums nācās apžēloties par viesiem un dot mazākas porcijas. Nogurums pēc tāda restorānošanas maratona pamatīgs, bet bija to vērts. Par laimi, līdz nākamajai Restorānu dienai ir tikai 3 mēneši, tas jau pavisam drīz!

Restorānu diena ir diena, kad var nopirkt šokolādi makbuka izmērā un vēlāk ar pirkstiem un mēli iztīrīt divus lielus katlus, kuros tā kausējusies un karamelizējusies. Šodien to vien darām kā griežam, cepjam, vāram un nēsājam pa rajonu krēslus un galdus. Pārtaisīt nelielu dzīvokli par restorānu nav joka lieta! Rajons kā vienmēr brīnišķīgs - vieni aizdeva krēslus, otri galdus, trešie - lielo katlu. Kamēr nesām krēslus, mums tos mēģināja pa pusei atņemt, pa pusei izdīkt, tomēr kautkā atsitāmies un restorāns būs. Vienīgi būs jāvāc ziedojumi jaunam blenderim, jo vecais neizturēja industriālo daudzumu humusa - nosvila.

Šodien pie mums brauc terebīzija filmēt gatavošanos Restorānu dienai - būs sižets rīt no rīta LNT 900 sekundēs. Un rīt D. ies uz LR1, izrādās ir tāds raidījums "Kā labāk dzīvot".

Karlson, pārvelc zeķītes! Tā sauc vienu no 893 Restorānu dienas restorāniem, un tajā tiks pasniegts Karlsona vecmāmiņas ēdiens - zupa ar desiņām, kartupeļu pankūkas ar krējumu un biezpiena plācenīši ar aveņu ievārījumu. Tad vēl ir Tumšā Lorda bārs kosmosa kuģī un restorāns vīriešu frizētavā Borisa Bārdasnazis. Vēl es gribētu nokļūt uz gjozu orģijām Gyozamaniac Berlīnē un pagaršot franču-argentīniešu ēdienu Marseļā.
Nākamo Restorānu dienu gribētos svinēt tādā pilsētā, kur daudzi cilvēki atver daudzus restorānus un aicina svešus cilvēkus ciemos pie sevis, visi ēd uz ielām un parkos, runājas un sadraudzējas, un turpat sāk dejot. Varjaubūt, ka kas tāds ir iespējams arī Rīgā.

Nu ko, draugi, svētdien atvērsies mūsu Restorānu dienas restorāns Āgenskalna skaistākajā un skumjākajā mājā. Gaidīsim ciemos rajonu (un ne tikai)! Ēdienkarte un links uz pasākumu ir šeit.
Ja nu kāds vēl nezina, Restorānu diena ir izēšanās svētki, kad katrs uz vienu dienu var atvērt savu restorānu. Brīnišķīga iespēja tiem, kas sapņo kādreiz atvērt savu restorānu, bet vēl nevar saņemties. Un visiem pārējiem - festivāls ar kārtīgu izēšanos, jauni draugi un savādāka izklaide nekā ierasts. Veriet vaļā arī savus restorānus, būs forši!

Biju ikgadējās vakariņās pie Japānas vēstnieka. Joprojām esmu apstulbusi no visa tā garšīguma - okonomiyaki, tempura, inari, glāzītēs pasniegta mushi - olu želejas ar šitaki sēnēm un ginko riekstu. Nemaz nerunājot par zaļās tējās tiramisu. Vēstnieks "tiramisu" iztulkoja kā "pacel mani debesīs" - grūti būtu izdomāt trāpīgāku aprakstu šim dievu ēdienam. Atrodoties uz pārpasaulīgā viļņa, pierunājām vēstnieku sarīkot Murakami vizīti Latvijā. Un atvadījāmies, protams, ar foto - "šašinu" un draudzbalsīgu "čīzu".
Ejot prom, paķēru no dzīru galda vienu mazu apaļu madlēnkūciņu un ievīstīju salvetē līdzņemšanai. Uz brīdi sajutos tā, it kā būtu piepildījusies bērnībā kārotā iespēja iznest lietas ārā no sapņiem.

Dažreiz arī aizmirstās apņemšanās mēdz pārkonvertēties uz eiro. Pirms vairākiem gadiem acīmredzot biju plānojusi pārcelties uz Dienvidameriku un paslēpusi drošā vietā sainīti peso, un, protams, par to aizmirsusi. Vakar atradu, samainīju uz eiro un aizgāju uz tirgu sapirkties desas un visādus citus gardumus. Tagad ceru, ka kādā stūrītī mani vēl gaida paslēpts šekeļu maiss.

Pēdējā gada dienā paspēju izgāzties trīs reizes. Pirmā bija saldējuma ēšana vējainā Skujenes autobusa pieturā pēc 12km iešanas pa mežu. Pārprastais varonīgums drīz vien pārvērtās sāpošā kaklā un karstumos.

Otreiz izgāzos Jaungada karaoke, kad namatēvs vienu pēc otra dziedāja Keivus, Smitus un Veitus, bet tad piecēlos es un palūdzu uzlikt Spritnijas Bīrsas Everytime un Bejonses If I were a boy. Visi ieintresēti skatījās kas nu būs, un tieši tad es atcerējos savu aizsmakušo kaklu. Neko nenodziedājusi un asti kājstarpē ievilkusi, pametu skatuvi. Par trešo izgāšanos nestāstīšu, jo nevaru.

Nekādu īpašo Jaungada apņemšanos man nav - tās, kas bija, izgāzās jau vakar. Bet tikko man piezvanīja kashadura un pastāstīja, ka redzējusi mani sapnī - kalsnu un ar briļanta laulības gredzenu pirkstā. Tā ka varbūt vēl var paspēt ap(nepie)ņemties, hehe.