|
Jūlijs 16., 2010
 | 13:52
Nu lūk, brīvdienas ir pagājušas, rīt atgriežos cīņā ar vējdzirnavām. Jau ieplūstu savā ikdienā - rakstu budžeta plānus, rēķinu kā savilkt galus. Atpūtas mirklis bija tik īss. Iedomājos visus stresus kas mani sagaida, jo darbā mani apmāca par vadītāju. Pirms aizbraukšanas centos par to visu nedomāt, jo zināju, ka braukšu prom, bet tagad, iedomājoties, ka viss tas jebatorijs sāksies un man nemaz nebūs kur mukt, gribās ielaist sev lodi pierē. Nezinu kapēc bērnībā tik ļoti gribās būt pieaugušam (atceros ar kādu lepnumu gāju ar īres lapiņu uz banku, maksāt par dzīvokli, kad man bija kādi 10. jutos tik liela un svarīga), gribu būt maziņa un bezrūpīga un uztraukties par to, ka kaimiņu saša negrib ar mani spēlēties.
|
Aprīlis 21., 2010
| 18:19
Atnaacu maajaas peec gruutas darbadienas, un uz galda meetaajaas lapinja no pastkastes, par veeleeshanaam, kuras ir pavisam driiz. Kaut kaads nobarojies gjiimis, man uzsauc, ka atdosiem britiem britu darbus un nee - masu imigraacijai. Apseedos un uznaaca taads dusmu vilnis, ka bail.
Gribu redzeet, kaa shii resnaa, ljoti neattiistiitaa tauta (es protams nesaku, ka taadi ir pilniibaa visi, pa reizei esmu satikusi arii normaalus cilveekus), kuri ir tik leeni savaas darbiibaas un tik slinki, straadaatu tos melnos darbus, kurus sheit atljauj iebrauceejiem straadaat. Gribu redzeet, kaa lielaa tautas dalja, kas seezh uz pabalstiem (ko vinji taa miil dariit), nestraadaa un cauraam dienaam gulshnjaa savu valsts iedoto maaju pagalmos, rijot chipsus skrietu dariit visus tos apkopeeju un fabrikas straadnieku darbus. Gribeetu dariit, ko vinji iesaaktu, kad vienaa dienaa pazustu pilniibaa visi iebrauceeji, tajaa skaitaa arii visi kurdi, indieshi, griekji ar saviem veikaliem un ieskrietuveem. Kaa tad vinji vareetu celt savu lielo valsts ekonomiku!
Un lai vinji nemuld par saviem britu darbiem. Taapat ir likums, ka ja uz darbavietu pretendee anglis un citas tautiibas paarstaavis, ir priekshroka jaadod anglim. Un tieshi tapeec man sirds pliist pushu, ka tajaa darbavietaa, par kuru nesen rakstiiju, tagad ir pienjemts darbaa kaut kaads mana vecuma puisis, anglis, kuru redzeeju straadaajam. Nebiju redzeejusi, ka apkalposhanas sfeeraa straadaatu tik leens, neizdariigs un pilniibaa neko nesaprotoshs indiviids. Sirds saraujaas, zinot, ka es to darbu buutu dariijusi simts reizes labaak, un vismaz nebuutu uz datoru boliijusies, taa kaa pirmo reizi ar to buutu jaaveic kaada cita darbiiba, bez feisbuka iechekoshanas katru dienu 100x.
Mūzika: ellie goulding - guns n horses
|
|
|
|