|
Augusts 24., 2011
 | 14:06 - putting things in perspective
Man darbā ir lieliska priekšniece. Viņa gandrīz vienmēr ir smaidīga un pozitīva, neskatoties uz nekādiem apstākļiem. Viņa uztver apkārtējos cilvēcīgi un saprot, ka mēs visi pieļaujam kļūdas, viņa nāk pretī un viņai vienmēr būs kāds joks ko pateikt un smaids ko atveltīt. Un viņa iet apkārt kā tanks, ar neizsīkstošu enerģiju un dzīvesprieku. Šodien viņa izskatījās neierasti nogurusi, bet tā kā tādi izskatamies mēs visi (neizgulējušies un pārguruši), tad neuztvēru to kā kaut ko savādu. Savādi bija tas, ka viņa nejokojās kā parasti, tapēc pajautāju vai kas noticis. Un dabūju uzzināt, ka viņai ir artrīts. Turklāt nevis vienā noteiktā ķermeņa daļā (man ir paziņa, kurai tas ir tieši uz roku muskuļiem), bet pa visu ķermeni. Un turklāt atklāts jau pirms 4 gadiem. Kaut kā sākām runāt un viņa izstāstīja, ka visu laiku lieto ļoti smagas zālesm lai vispār varētu kustēties un ārsti ir prognozējuši, ka pēc dažiem gadiem viņa būs ratiņkrēslā. Kad izteicu apbrīnu par viņas neizsīkstošo pozitīvismu, viņa izstāstīja, ka sākumā esot gājusi cauri smagai depresijai un vinkārši gribējusi mirt un neredzējusi jēgu tam visam, bet tagad esot iemācījusies ar to dzīvot un pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Tagad es atceros kādu sīku epizodi, pāris nedēļas atpakaļ, kad biju nostresojusies un ar savām elpas problēmām, darbā raudāju un viņa mani apskāva un teica, ka zin kā ir, kad no stresa gandrīz vai nokļūsti slimnīcā, un, ka neļaušot lai tas notiek ar mani. Pēc šī stāsta biju tik apstulbusi un nokaunējusies no sevis un savām mazsvarīgajām problēmām. Šī sieviete ir vienkārši iedvesma un paraugs kā dzīvot, skatoties sejā lielām problēmām, un saglabāt cīņas garu un nepadoties. Un es te čīkstu un raudu par saviem matiem un kaut kādiem citiem sūdiem.
Bet runājot par neizbēgamajām lietām, šķiet, ka kaut kā tomēr virzos uz priekšu savā spējā ļaut notikumiem plūst un neskart mani. Darbā saņēmām kārtējās vēstules, ka laiki paliek sliktāki (nevar būt!) un, ka atkal būs samazināšanas un kas tik vēl. Un tad tik sākās, atkal šitā panika, visi čupojās un spekulē, kas tik būs un kaļ plānus, kurš pirmais ies un kurš paliks. Es vienkārši noraustīju plecus un brīdināju, lai neviens man nemaz netuvojas ar savām pļāpām un satraukumu. Kam man tas vajadzīgs. Nu ja atlaidīs, tad atlaidīs, ko nu? Nu meklēs tad citu darbu, būs vismaz spēriens pa pakaļu sākt rīkoties. Riebjas bezjēdzīga malšana par lietām, kuras nevaram vai ļoti minimāli spējam ietekmēt. Pēdējā laikā riebjas jebkādas pļāpas kā tādas. Skatos un raugos kā citas meitenes darbā diendienām klačojas un ņemās kas kam noticis un domāju, kas, pie velna, jums savas dzīves nav, ka visu laiku jālien svešās un jāperās? Es nezinu, man pilnīgi pietiek savu lietu par ko domāt un ko darīt, nevis interesēties par citiem cilvēkiem un viņu darbībām.
|
Jūlijs 16., 2010
 | 13:52
Nu lūk, brīvdienas ir pagājušas, rīt atgriežos cīņā ar vējdzirnavām. Jau ieplūstu savā ikdienā - rakstu budžeta plānus, rēķinu kā savilkt galus. Atpūtas mirklis bija tik īss. Iedomājos visus stresus kas mani sagaida, jo darbā mani apmāca par vadītāju. Pirms aizbraukšanas centos par to visu nedomāt, jo zināju, ka braukšu prom, bet tagad, iedomājoties, ka viss tas jebatorijs sāksies un man nemaz nebūs kur mukt, gribās ielaist sev lodi pierē. Nezinu kapēc bērnībā tik ļoti gribās būt pieaugušam (atceros ar kādu lepnumu gāju ar īres lapiņu uz banku, maksāt par dzīvokli, kad man bija kādi 10. jutos tik liela un svarīga), gribu būt maziņa un bezrūpīga un uztraukties par to, ka kaimiņu saša negrib ar mani spēlēties.
|
|
|
|