Esmu vienmeer mazliet (labi stipri) nozheelojusi, ka skolaa nemaaciijos labi. Nav jau taa, ka maaciijos slikti, man vienmeer ir bijusi dabas dota laba atminja, labas runas speejas (kas mani biezhi ir glaabushas) un vienmeer esmu maaceejusi, minimaali kaut ko darot, taapat tikt no visaam situaacijaam aaraa ar sameeraa labaam atziimeem. Bet tieshi tas mani tagad kremt, ka es nekad nepuuleejos, man viss viegli naaca un to pienjeemu par pashsaprotamu. Mamma vienmeer centaas man ieskaidrot, ka ir labi jaamaacaas, nevis vienkaarshi labi, bet maksimaali labi. Man taa riebaas, ka vinja man naaca virsuu un teica, ka man jaabeidz skola "ar zeltu". Man shkjita, ka tas vinjai taads post-padomju sindroms, kad deva kaut kaadu baigo diplomu, ja pabeidzi visus priekshmetus uz 5. Liidz 7 klasei, mani bakstiija par visu. Ja es atnaacu maajaas ar 9, tad mani neviens neslaveeja, bet izlamaaja, kapeec neesot 10. Un man tas taa piegriezaas, ka es vienkaarshi visu palaidu pashpluusmaa. Un liidz ar to, aizveeru sev tik daudzas durvis. Lai cik es nebuutu haotiska un briizhiem stipri pastulba (es to apzinos), manii iekshaa seezh mazs perfekcionists un mana godkaariiba paarsniedz videejaas normas. Es gribeetu sevi redzeet vislabaakajaas vietaas, visaugstaakajos postenjos. Es gribeetu sevi redzeet vislabaakajaas skolaas, bet pateicoties tam, ka periodaa no 16 - 18, kad vajadzeeja iespringt uz labaam atziimeem, es dzerstiijos un vazaajos apkaart, un neredzeeju taalaak par savu degungalu, kas tagad mani ir atstaajis ar stipri videeja liimenja atestaatu un labu kvalifikaacijas diplomu. Bet luuk, man laikam ir manas mammas slimiiba, jo labs diploms man neder, man der tikai izcils. Un es vairs nekad muuzhaa nevareeshu paskatiities uz taadaam universitaateem kaa Oxford, Cambridge, Harward, Ivy League. Jaa, es zinu cik smiekliigi tas izklausaas, jo tas it kaa nemaz nav vajadziigs. Nekur nav teikts, ka tajaas universitaatees es sanjemtu labaaku izgliitiibu, bet runa ir par ideju kaa taadu. Ka ir lietas, kuras es nekad nevareeshu dariit, ka man nav izveeles, ka ar savaam atziimeem es jau esmu sevi ierindojusi noteiktaa kategorijaa, kas meetaajas kaut kur pa vidu starp pareejaam viduveejiibaam. Un tas man kremt, jo man nepatiik buut kopaa ar paareejiem, man gribaas buut labaakajai.

Shodien vienkaarshi satriecosha diena. Pirmaa no manaam 17 briivajaam dienaam, un es pilniigi nezinu ko iesaakt. Pats pirmais - nolakoju nagus :D Es izbaudiishu sho iespeeju divu nedeelju garumaa, jo savaa darbaa nedriikstu to dariit. Bet ne par nagiem ir staasts - staasts ir par to, ka aaraa ir tik silts, ka staigaaju apkaart t-kreklaa un pavisam plaanaa pavasara veejjakaa. How cool is that???!! Aaraa puush tikai viegls, silts veejinsh, kas ir pavisam neraksturiigi, dziivojot pashaa juuras krastaa, un ir bezmaz vai taa, ka man gandriiz vai patiik sheit dziivot (bet tikai shodien).

Atradu patieshaam labu raksturojumu Great Yarmouth:

Last year I visited a place called Great Yarmouth in East England. There is no other place like this. People never grow up in Great Yarmouth. Sea and carousels are the most important thing. Houses are very colorful. I still don’t understand where I was. All the shops only sell cheap stuff, mainly something entertaining, toys. This is because people don’t work there, they live on benefits (salaries are small actually).
It has been a seaside resort since 1760.
The town reminded me 1920-ties, time has a tendency to stop where it was it’s happiest. (For example-my work place is so 1980-ties).

( some shots )