|
Augusts 8., 2012
 | 18:33
Vakar, pirms gulētiešanas pildīju kaut kādu pilnīgi random karjeras testu, bet viens no rezultātiem lika aizdomāties par to, kas šobrīd notiek darbā. Kā mēs ar Elu nekad nespējam sastrādāties kā komanda, jo mums katrai ir pavisam cits strādāšanas stils. Viņa vadās pēc principa "atnācu, ieraudzīju, močīju uz priekšu". Viņa rij darbu kā mašīna, bet tajā pašā laikā pārskrien detaļām. Rezultātā cipars varbūt ir iespaidīgs, paveiktā ziņā, bet mani vienmēr iekšēji pārņem sajūta, ka tas viss nāks atpakaļ, jo viņa izlaiž būtiskas lietas. Tajā pašā laikā es esmu kā lēnais divplāksnis. Es sēžu pie darba vairākas stundas, man nav efektivitātes apjoma ziņā, bet es izeju visam cauri, uzķeru vissīkākās kļūdas un izmaiņas, kas parasti nozīmē vēl vairāk darba. Kā būt ir labāk, es nemaz vairs nezinu, bet zinu, ka ja mēs atrastu veidu kā sakombinēt mūsu abu pozitīvās puses, varbūt no mums izdotos lieliska triecienvienība.
Un vēl man reizēm ir sajūta, ka cilvēki mani ienīst, jo es atrodu citu cilvēku kļūdas, pat nemeklējot. Man jau ģimenē visi smējās, ka jāiet par skolotāju, kontroldarbus labot. Iz pieredzes, atverot draudzenes bakalaura darbu, kaut kur pa vidu, pirmais ko pamanīju sekundes laikā - gramatikas kļūda. (Protams, kļūdu meklēšana neattiecas uz manis pašas garadarbiem, tur es neredzu ne nozudušus komatus, ne nepareizi uzrakstītus vārdus, tipiski!).
|
Jūnijs 26., 2012
 | 17:31
Šodien darbā domāju, ka klupšu kādam krāgā. Ir tik pretīga sajūta, kad strādā pusgadu, viss ko zini un māki ir nācis caur daudzām kļūdām, esi uzkrājis pieredzi, dari savu darbu labi, turklāt zini, ka tā nav nekāda bērnu spēle kā no malas izskatās, bet prasa daudz stundu un atbildības, bet te viena paņem, aizbrauc uz kādu tikšanos, viņai pastāsta pašus rupjākos pamatus vispār, ko par to var zināt (aptuveni tā, kā man pirmajā darba dienā izstāstīja), un šī jau divas dienas sajūsmā klaigā, ka viņa visu saprot un pārzinot manu darbu, un tagad jūtoties tik vērtīga, jo visu zinot un varot man palīdzēt. Kad gribēju iebilst, ka vispār viņa dara visu pagalam ačgārni, neļāva man pat runāt, pārtrauca pusvārdā un, pati sev slavas dziesmas dziedādama aizgāja tālāk. Un vēl uzmeta uz kakla jaunos darbiniekus, tip iemāci viņiem pa fikso. Nevar vienā dienā iemācīt izprast pensiju shēmas, iemācīties izvilkt no veciem dokumentiem vajadzīgo informāciju, iedot pieredzu trūkstošas informācijas gadījumā saprast motīvus vai izmaiņas ienākošajās naudās. Bail domāt kas tur tagad būs, kad šitie visi "viendienīši" sāks darīt manu darbu. Bet nu es paklusēšu un no malas paskatīšos kā salaidīs dēlī vienu shēmu pēc otras, kas tad man. Tikai pēc tam tie sūdi būs jālabo arī man.
|
Maijs 29., 2012
 | 22:31
Esmu aizvadījusi n-tās stundas pildot kompānijas security check, kur man bija jāuzrāda visa informācija par sevi pēdējos 6 gados - adreses, izglītība, darbi, jāpaskaidro jebkādi tukšie periodi utt. Piedevām vēl kāda stunda aizpildot kompānijas papīrus. Un pirmo reizi man dzīvē ir privātā veselības apdrošināšana + kompānijas pensijas plāns. Un man pat īsti nav ne jausmas, ko tas viss nozīmē.
|
Maijs 28., 2012
| 17:29
Šodien riebīgi kaut kā sametās. Darbā notiek restrukturizācija, cilvēki tiek bīdīti pa nodaļām, menedžeri un komandas mainās, viss notiek. Man nav nekādu iebildumu pret pārmaiņām, jūtamas vēsmas, ka varēs izpausties un iemācīties jaunas lietas, bet sāk kaitināt tas liekulīgais entuziasms - koorporatīvie e-pasti par stratēģiju un mērķiem, saukļi par jauno "operāciju Novo" (vēl ko stulbāku laikam nevarēja izdomāt - tāda sajūta, ka nevis mainam galdus, bet dodamies misijā uz Mēnesi!), par komandas gara radīšanu - visiem jāatnes savas bildes, lai var ofisā piespraust pie sienas, jo tas, lūk, radīs priecīgāku atmosfēru. Jupis rāvis viņu atmosfēru, atmosfēru rada cilvēki un to savstarpējās attiecības, komandas morāle, nevis kaut kādas dumjas spēles, kur jāsakārtojas pēc auguma, nerunājot, bilžu nešanas un stratēģiju kartes zīmēšanas. Uztaisījuši balagānu no ikdienišķām lietām. Sen jau zināms, ka 90% ienīst šo darbu, bet visi tēlo, ka lielā sajūsma.
|
Maijs 16., 2012
| 17:03
Man liekas, ka Ela šodien mēģināja veikt masveida slepkavību, tikai piemirsa izslēgt sevi no nogalināmo loka. Viņai atkal kārtējā diēta - šoreiz tāda, kur visu laiku jāēd proteīns (es jau iesmēju, ka viņa nedrīkst veikt nekādas aktivitātes, savādāk uzkačās masu). Tad nu viņa pusdienlaikā aizgāja nopirkt Indijas riekstus. (proteīns ta jā, bet tur tak tie tauki arī, es nez cik tas pareizi, bet es vairs neatļaujos spriest par viņas diētām, pēc tam, kad mēnesi no vietas viņa ēda tikai naturālo jogurtu). Atnākusi atpakaļ, viņa sazin kapēc bija dikti devīga - pati sataisīja mazas papīra tūtītes un iedeva riekstus man, Džimam un mūsu menedžerim Mārtinam. Man Indijas rieksti dikti garšo, noriju vienā rāvienā. Pēc kādām 15 minūtēm vēders uzpūtās kā bumba, bet man vienmēr vēders kā bumba un kaut kas sāp, tapēc nemaz nepievērsu uzmanību. Bet pēc brīža pamanīju, ka Ela arī tāda bāla vaigā palikusi, izrādās viņai arī vēders tā sapūties, ka nevar pakustēties. Abas šausmās saskatījāmies un reizē pagriezām galvas, lai redzētu, ka pat Džima vēders sprāgst ārā no krekla! Mārtins savus riekstus vēl nebija apēdis, tapēc atļāvāmies tos fiksi viņam atņemt. Lieki teikt, ka turpmākā pusstunda pagāja uz tualetes apmeklējumu, vaidēšanas un Rennie izdalīšanas nots. Un visam pa virsu, pēc kādas stundas mutē parādījās tik rūgta garša, ka visiem gribējās vemt. Kas ar tiem riekstiem bija, nav ne jausmas, bet izsmējāmies gan ne pa jokam.
|
|
|
|