|
Februāris 8., 2013
 | 17:16
Šodien esmu briesmīgi nogurusi, ka likšos nu labāk pagulēt. Nespēju noticēt, cik ļoti atbildēšana uz telefona zvaniem nogurdina. Bet tāds labs nogurums. Šodienas moments, kad piezvanīja kāds opītis par savu pensiju. Viņš izklausījās ļoti vecs, un briesmīgi uztraucies, jo bija saņēmis dokumentus, ka viņa ikmēneša maksājums ir mainījies. Tas tapēc, ka viņš ir iekļauts savas darbavietas pensiju shēmā. Viņa darbavieta bija iesūtījusi pieprasījumu paaugstināt viņa ikmēneša maksājumu, kas, saprotams, ir visai standarta procedūra, bet opītis, neko īsti no visiem tiem papīriem nesaprata un bija noraizējies tik tālu, ka man viņa palika tik žēl. Lēni un pacietīgi izskaidroju viņam, ka viņam ne par ko nav jāuztraucās, ka viņa firma tikai vēlās vairāk iemaksāt viņa pensijā un, ka dokumenti ir tikai priekš viņa informēšanas, nekas slikts nav noticis. Beigās runāja viņa sieva, kura paskaidroja, ka opītim esot epilepsija un viņš par visu ļoti uztraucoties, īpaši, ja vēl nesaprot, ļoti pateicās man, ka es visu mierīgi un laipni paskaidroju. Bet man beigās bija tik skumji, jo man vienkārši vienmēr ir ļoti stipras jūtas pret veciem cilvēkiem. Man gribās viņus visus žēlot (es, protams, nerunāju par kaitinošām omēm autobusos, kurām dzīves mērķis ir izēst visiem nervus), samīļot un uzsmaidīt, un jebkādā iespējamā veidā, padarīt viņu dzīves, kaut par milimetru labākas un priecīgākas. Es nekad neesmu spējusi izprast cilvēkus, kuriem riebjas veci cilvēki, īpaši vecāki cilvēki savā ģimenē, jo vecīši neko nesaprot, vai ir apgrūtinājums. Vienkārši gribās tādiem cilvēkiem iesist pa muti, tu pats būsi vecs kādu dienu, un es ceru, ka būs kāds, kas par tevi pašu parūpēsies, nevis atstās vienu mājās, bez ēdiena vai laba vārda.
|
Janvāris 30., 2013
 | 06:45
Laikam mūsu darba brauciens uz Hitchin (pilsēta, aptuveni divu stundu attālumā) ir nolādēts, un man nekad nebūs iespējas iemācīties jaunas lietas. Pirmajā reizē dabūjām brīnumaini skaistu iznomāto mašīnu, izbraucām 7 no rīta, kā uzcītīgām jaunkundzēm pieklājas, bet pēc pusotras stundas brauciena, mūs izkomandēja griezties atpakaļ, jo, redz, Hitchin esot snidzis. Tas bija kaut kad Decembrī. Bija tā diezgan pastulbi, jo nekur nekas nesniga, un ārā spīdēja saule, bet angļu panika par sniegu, ir jau labi pazīstama.
Nākamā reize bija paredzēta 16. janvārī, bet es nofeiloju, jo aizmirsu savu vēstures eksāmenu, tad tur izcēlās viss tas strīds starp mani un Elu, kur mūžību nerunājām.
Nu neko, šodien beidzot bija diena, kad bija jābrauc, es jau pamodos 5 ar kaut kādu kuņģa kaiti, ka šobrīd jūtos pusmirusi, bet tagad izrādās, ka mūsu mašīna nemaz nav atvesta, un mēs nekur nevaram braukt. Kā var trīs reizes nekas neizdoties?? Varbūt nav lemts un viss. Un katru reizi, es stāvā pārlaimībā priecājos, ka nedēļas vidū ir kāds notikums, kam pārraut garlaicīgo darba plūsmu, bet, nē, noduram galvu, un slājam atpakaļ uz darbu. Nu vismaz man tur jau iet daudz labāk, bez nekādiem telefona feiliem. Tikai vakar piezvanīja kāds satraucies opis, runāja ar tādu akcentu, ka es nu pilnībā neko nesapratu. Beigās kaut kā izdabūju no viņa telefona numuru, kuru vēl pārprasīju 10 reizes, lai kāds, kas saprot šitos lauku dialektus, var piezvanīt atpakaļ, bet kā noliku klausuli, sapratu, ka vecais tāpat iešmaucis vienu lieku cipariņu klāt.
|
Janvāris 21., 2013
 | 19:04
Bet uz tās pašas feila nots - viss jau būtu labi, kam negadās, bet ir man viena tāda jaunajā komandā - Džūlija. Viņa ir kaut kas, es īsti nezinu kas, bet nu tur pa augstajiem plauktiem. Džūlija sēž aptuveni metra attālumā no manis, un sāk mani tracināt. Kādreiz, kad nebiju ar viņu vienā komandā, ļoti viņu apbrīnoju, jo viņa ir tāda sieviete, kāda es gribētu būt, kad izaugšu liela - ar spēcīgu balsi, pašapziņu, intelektuāla, vienmēr gaumīgi saģērbusies un zin par ko runā, turklāt visi respektē. Bet nu viņa ir arī gara, es varu dārdināt savu balsi cik gribu un izlikties baigi kompetentā, kurš tādu rūķi klausīsies? Bet enīvej, kopš ievācos jaunajā komandā, Džūlija visu laiku mani novēro. Un es te nerunāju par savu lielummāniju, tipa, visi uz mani skatās, i'm sexy and i know it. Katru reizi, kad paceļu telefonu, viņa pagriežas pret mani un skatās kā es runāju, kā tieku galā ar situāciju. Ja pie manis kāds atnāk runāties, viņa vienkārši bolās. Kad es aizieju pie kāda cita runāties, viņa atkal skatās. Un būtu kaut reizi pasmaidījusi, kad es uzķeru viņas skatienu. Pfft, kā tad. Ela gan domā, ka tās laikam manas iedomas, bet tiešām, tas ja vairs nav normāli, ka man jau bail pacelt telefonu ne tapēc, ka kāds uz mani bļaus un es feilošu, bet tapēc, ka zinu, ka ērglis jau sēžu savā pozīcijā un glūn. Man vienkārši sāk palikt bail, ka es tur tā feilošu vai neatbildēšu pēc kaut kādiem mistiskiem standartiem un viņa mani novāks no tās "key relationship" nodaļas. Pēc šīs dienas feila es tiešām iedomājos, ka viņa laikam nesaprot kapēc kāds ticēja, ka es varu strādāt attiecību nodaļā bez jebkādas pieredzes.
|
| 18:11
Šodien nogāzu tādus podus darbā, ka bail. Tagad jau protams smiekli nāk, bet vispār šitā var arī saņemt iespēju uzrakstīt atlūgumu.
Situācija tāda, ka ik pa laikam zvana telefons un tur klienti visādi ar saviem jautājumiem, pensiju sirdsēstiem, grib izlikt uz kādu dusmas utt. Dažreiz viņi tiek uz mūsu numuru randomā, dažreiz iet caur call centre, kur tad man kāds no turienes piezvana un sākumā izstāsta kas par zvēru otrā galā, tad es saņemos, ievelku dziļu elpu, vai pārstāju gremot kārtējo cepumu un braši lūdzu mani savienot, esmu gatava. Nu, šodien, protams brīdī, kad lobīju spītīgu mandarīnu (visas rokas lipīģā ķēpā, mute kustās utt) zvana telefons. Lādēdamās ceļu augšā un nezinu kādā sakarā domāju, ka no call centre zvana, jo uzreiz nosauca lietotāja numuru bez prasīšanas. Es, protams, visa vēl tāda relaksējusies lasu zvanu vēsturi un bļaustos klausulē, ka "jā, jā, šitais onka jau pagājušonedēļ man zvanīja, bija diezgan kaitinošs, tapēc es te ielogoju uzdevumu kādam šim piezvanīt atpakaļ!" Kaut ko tur spaidu sistēmu, runāju savā nodabā ar sevi (tas ir normāli), beigās pēc minūtēm 5ām iztaisnoju muguru un saku klausulē, ka var savienot. Tur klusums. Pārgriežu acis un bļauju "HALLLLOOOOOOOO!" - kaut kādi krekšķi otrā galā, es jau kā priekš stulbeņiem atkārtoju vēlreiz, ka var savienot. Otrā galā neizpratne - savienot ar ko. Nopūšos, domājot, ka atkal kāds jauniņais - saku, cik reizes var teikt, savieno ar to Janu no Tādasuntādas aģentūras. Te pēkšņi, tā bez brīdinājuma šņāciens otrā galā - te Jans! Un man kā debesu vārti atverās visas čakras galvā un skaidrs, ka tas visu laiku bija Jans, kamēr es tur viņu tā vēsi noliku, izklāstīju cik mēs esam slikti ar zvanīšanu atpakaļ, un, visticamāk, arī atraugājos. Šitā mana seja nebija sen kūpējusi, ka pat visi apkārt pamanīja, sāka uz mani bolīties un dzirdēju fonā kādu satraucamies, vai man viss esot kārtībā. Kaut ko nostostījos tam Janam, ka viņa pieprasītā informācija tiek apstrādāta un dienas gaitā viņam piezvanīs uz ko viņš visai cimperlīgi pateicās un nometa klausuli. Toties es pēc tam pusstundu nevarēju atgūties un baidījos ieslēgt telefonu. Koncentrācija, koncentrācija, vienmēr koncentrācija bļin!
|
Janvāris 11., 2013
 | 17:05
Pārsteigumi birst kā no pārpilnības raga. Nezinu vai kāds vēl atcerēs, bet nesen te vaidēju, ka ļoti gribēju pieņemt izaicinājumu un tik key relationship / case handling komandā, kur būtībā strādā pēc savas iniciatīvas un uzņemies burtiski visus uzdevumus, kādi vien uzņēmumā var būt (saistībā ar klientiem un finanšu darbiniekiem), un deleģē darbus citiem cilvēkiem tikai tad, kad pašam jau ir pāri acīm. Mana menedžere uzklausīja, ka vēlos tur iet, un brīdī, kad mums visiem bija iespēja aizpildīt formas ar savām preferencēm, kurā nodaļā vēlamies strādāt pēc restrukturizācijas, teica lai lieku kā pirmo izvēli to, ko vēlos. Bet es pēdējā brīdī sabijos kā mazais zaķītis, palika kauns, ka sāks tur par mani smieties - atnāca te viena tāda bez nekādas pieredzes, gadu nostrādājusi un grib būt case handler, kur cilvēki parasti ar daudzu gadu pieredzi strādā. Kā pirmo izvēli izvēlējos maksājumu nodaļu, jo tas ir darbs, kuru ikdienā daru, bet pieminēju, ka mans ilgtermiņa mērķis ir tikt tajā galvenajā komandā, bet man pagaidām ir lieli zināšanu robi.
Un ko domā? Šodien izsauc uz tikšanos, es tur sēžu tāda, visu jau paredzēdama kur būšu un kā, kad pēkšņi domāju, velns un elle, mana menedžere saka, ka es esmu key relationship komandā. Es domāju, ka pārklausījos, goda vārds, gandrīz dabūju sirdstrieku. Izrādās, ka visu vadītāju sanāksmē viņi izlēmuši, ka es uzrādu tik stabilu progresu un izaugsmi, ka viņi tic, ka man nebūs nekādu problēmu pāriet uz pilnībā nezināmu jomu. Tagad sēžu un nezinu kā būt, jūtos tik ļoti novērtēta, ka tomēr cilvēki redz cik daudz es uzņemos, cik daudz cenšos, mēģinu saprast, uzzināt un iemācīties. Un šī ir labākā motivācija, kas var būt - jauni pienākumi, sevis pierādīšana un augstāku latiņu uzstādīšana. Vī!
Tagad tikai nepilns mēnesis jānolauž pagaidu struktūrā, bet no 4. Februāra izaicinājums sākas.
UPD: Paldies visiem sveicējiem!!! :)
|
|
|
|