|
Maijs 13., 2013
 | 18:45
Sajutos ļoti, ļoti patīkami, kad šodienas mītingā ar menedžeri man izstāstīja, ka, pirms pāris nedēļām, kad visu 3 ofisu menedžeriem bija tikšanās, bijuši kaut kādi slaidšovi, runājuši par kvalitātes uzlabošanu, un mans vārds tur esot grozījies, labāko 5 darbinieku starpā.
Viss jau labi, ja vien tagad, maijā, es nebūtu sākusi nolaisties - sāku pieļaut dumjas kļūdas, jo domas klejo pavisam citās tālēs, ne darbā.
|
Aprīlis 17., 2013
| 18:17
Aizgāju šodien pusdienas pārtraukumā un par pēdējo naudu nopirku kafiju ar šokolādes trifeļu garšu (visi jau vīpsnā, ka gan jau būs sūds, bet pamēģināšu) un smaržīgo vannas bumbu ar visādām eļļām, vajag sevi palutināt.
Rīt tikai jātiek galā ar pāris nepatīkamām lietām - ceturkšņa pārskats, visiem papīriem no rīta jābūt sagatavotiem, bet man tur tāds jūklis, ka pēc darba acis sāpēja no buršanās cauri. Tad vēl uz slimnīcu, uz apskati, bet kā atalgojums - brauciens ar motociklu, ķīniešu take away un vakars ar draudziņu un Californication. Un jā, viņš pats uzprasījās, es vēl joprojām izbrīnā grozu galvu, jo katru dienu viņš man neliek mieru, ka šodien jau paprasīju vai viņu nolaupīja citplanētieši un ielika smadzenēs citu čipu.
Bet šodienas lieliskākais moments - paceļu telefonu, bet tur zvana misters Stenlijs Metjū, kurš ir vislielākā pakaļa pasaulē, kuram patīk par visu sūdzēties, uz visiem kliegt, izteikt dzēlīgus, aizvainojošus un ļoti personīgus komentārus, saukt visus par stulbeņiem un pērtiķiem utjp. Jebkurā gadījumā, man palaimējās to telefonu pacelt, dabūju pēc pilnas programmas, lai gan tikai mēģināju paskaidrot, ka mans menedžeris ir sapulcē, un nevar ar viņu runāt - sities ar galvu pret sienu, bet arī es biju idiote un kas vēl ne. Jau iekšēji vārījos un atbildēju cik vien laipni spēju, griežot zobus, kad pēkšņi sākās ugunsgrēka trauksme, un es priecīgi varēju iečivināt klausulē "I am sorry Mr Matthews, but I have to evacuate the building and terminate the call!". Goda vārds, lai kādi Dievi tur augšā sazvērējās, vai kurš atkal piededzināja grauzdiņus, tas bija brīnums, turklāt viss stāvs sāka smieties, jo visi zin veco labo Stenliju, un bija aizturētām elpām klausījušies kā es ar viņu tur cīnos. Mēs jau rēcām, gan jau tagad uzrakstīs sūdzību, ka viņa zvana laikā kāds uzdrīkstās palaist ugunsgrēka trauksmi.
|
Aprīlis 12., 2013
| 17:33
Šodiena vienkārši, nav vārdu. Tikai februārī iesāku strādāt savā jaunajā lomā - menedžēt attiecības ar klientiem. Nezinu vai jebkad biju vairāk izbaudījusi savu darbu kā tādu, kur vēl vairāk ieguvusi personīgajā izaugsmē, pašapziņas uzlabošanā, valodas apgūšanā, bet šodien vienkārši kā ar mietu pa galvu - vadība atkal izdomājusi visu pārkārtot, jo tā kā ir tagad, īsti nestrādā. Un man jāiet uz citu nodaļu, ne tapēc, ka es slikti daru, ko es daru, bet tapēc, ka man ir dotības specisfiskā sfērā - kontos, rēķinos, maksājumos un visā, kas saistīts ar naudu. Tapēc, ka neesot daudz tādu cilvēku (kuriem vienkārši nav elementāras loģikas un sapratnes rēķināt), man jāiet strādāt uz to nodaļu, līdz ar 4 citiem cilvēkiem no manas tagadējās komandas. Tas nozīmē vairs nekāda tieša darba ar cilvēkiem, sēdēšu ierakusies maksājumu papīros un caurām dienām rēķināšu un labošu visas kontu kļūdas, kuras visādi idioti sastrādājuši 3 gadu laikā. Lieliski.
Es laikam biju vienīgā savā nodaļā, kurai patiešām patika strādāt ar telefonu un palīdzēt cilvēkiem, jo pārējie (angliski runājošie, nu) no telefona baidās kā no mēra. Tie citi 4 cilvēki ir laimīgi, ka mainās darbs, tikai es viena raudāju tualetēs, jo man tas ir tāds solis atpakaļ. Es veselu gadu strādāju ar kontiem, un gribēju vemt no tā darba, tagad atkal tas pats. Divu mēnešu laikā, darbojoties ar cilvēkiem, es ieguvu vairāk zināšanu kā gada laikā ar naudu. It kā tas tikai pagaidām, kamēr visi konti būs savesti kārtībā, bet es zinu, ka ne sūda nekas nebūs kārtībā, ja pie manis atgriežas darbs, kuru es savedu kārtībā pirms trīs mēnešiem, nodevu pilnīgi skaistu un tīru, bet viss ir atkal sapists līdz pēdējam. Vienkārši nolaižas rokas. Tā ir, kad esi bandinieks koorporatīvajā šaha lauciņā.
|
Marts 29., 2013
| 18:25
Sataisīju pirmos sūdus, vajadzēja mazliet vairāk kā gadu, bet nu jā, atbildība aug, kļūdas sāk notikt.
Kamēr izbaudīju savu vienu brīvdienu, ar Karlu staigājoties pa pilsētu, ēdot kruasānus, tikmēr pret mani ir uzrakstīta sūdzība. Nu ne tā personīgi, ka kāds mani nīst, bet ir sūdzība pret firmu un tā ir mana vaina. Izsūtot kādam cilvēkam dokumentus, es nejauši iešķūrēju aploksnē papīru, kurš mētājās uz mana galda, kurš uzrādīja visas kompānijas darbinieku algas un cik par kuru tiek novilkts pensijai. Tas ir smags pārkāpums, jo tā ir konfidenciāla informācija. Neviens vēl darbā nezin, ka tā esmu es - kaut kā mistiski sagadījās, ka sūdzība iekļuva manā darbu rindā, un pirmā, kas to redzēja biju es, bet es nemīlu melot, krāpties, tapēc uzreiz pajautāju kolēģei kā ievadīt sistēmā pārkāpumu pašam pret sevi (mums ir vesela uzkaites sistēma, kur jāievada pārkāpumi, kurus ikdienā kaut kur pamani, jo ja nereģistrē, tad uzņēmums var smagi atrauties). Izrādījās, ka man nekas pašai nav jādara, jo kamēr nebiju darbā, kāds jau bija zvanījis un sūdzējies, un visa lieta ir "pacelta augšā".
Nav jau tā, ka pasaules gals, bet man nākamnedēļ ir ceturkšņa pārskats, iespējams, ka varēšu pamāt ardievas algas paaugstinājumam - šis būs ļoti nesmuks pleķis manā failā.
Mūzika: ice-t - i must stand
|
Marts 12., 2013
| 21:07
Reizēm es tiešām mīlu savu darbu (pat nezinu vai tas ir sarkasms vai nē).
Pirmais zvans šodien no rīta, kamēr es vēl visa tāda priecīga, nu tur jauna diena, viss no jauna, jē, bla, bla, bla.
Paceļu klausuli: Hello, you're through to Sam, how can I help?"
Otrā pusē neviens ar laipnībām nevilcinās: Oh, hello. Ok, look, I will really try not to be bloody rude, because I understand this might not be your fault, but I need to kick someone's ass! (Manas uzacis uzšaujas uz debesīm, bet esmu labi trenēta manierēs)
Tikpat laipni atbildu: Okaaaaaay.. So what is your query about?
Izrādās, ka kāds viņam nosūtījis e-pastu, bet nav beigās parakstījis savu vārdu (piezīmei, epasti iet caur generic e-pasta adresi, kuru lieto visi darbinieki). Tad nu brēku sacēlis. Jebkurā gadījumā, uzstājīgais kungs vēlās runāt ar manu pārzini. Mana pārzine, pasaules laipnāka un savāktākā dāma, parunā ar kungu trīs sekundes un nosviež klausuli, raudot izbrāžas no biroja, izrādās nosaukta par stulbo idioti. Laipnais kungs vēloties runāt ar menedžeri.
Mūsu menedžeris nosēž pie telefona pusstundu, rāmi, pacietīgi uzklausas visas sūdzības, beigās klusi noliek klausuli, pagriežas pret visiem mums, kas puspavērtām mutēm sekojuši līdz kas notiek, un paziņo: Well, he just told me I live in a monkey house! Visi locīdamies rēc.
Un šitā katru dienu. Kapēc cilvēki nesaprot, ka viss nenotiek kā viņi to grib, un ar laipnību un profesionālismu var panākt daudz vairāk, johaidī.
Bet šis viss man audzē tādu nervu izturību, plus mana angļu valoda sāk izteikti līdzināties iezemiešu valodai - akcents kļūst aizvien nemanāmāks.
|
|
|
|